6. augustā Tirzas skolai atkal durvis bija vaļā, un tur pulcējās gan tuvi, gan tāli tirzmalieši. Konference "Skola un skolotāja vieta un loma sabiedrībā19./20. gs. mijā un mūsdienās" bija veltīta vienai no Tirzas īpašajām zvaigznēm – dzejnieces Tirzmalietes 135. gadadienai. Vienlaikus tika arī atklāta piemiņas plāksne dzejnieces tēvam, pirmajam Tirzas pagastskolas pārzinim un ilggadīgam skolotājam Andrievam Dzelzkalnam un viņa ģimenei. Tā jau arī kāds no novadniekiem esot teicis – ka Tirzas zeme ir bagāta, jo tur aug nevis dārzeņi, bet zvaigznes.

Konferences gaitā klausījāmies stāstus par aizgājušo gadu skolotājiem un samērojām viņu labākās iezīmes ar šodien notiekošo. Izskatās, ka ir tā – skolas uzdevums cauri laiku lokiem daudz nemainās: iedot cilvēkam to, kas viņam dzīvē nepieciešams un ko no viņa sagaida sabiedrība. Lielais jautājums – kas tad ir tas, kas kurā laikā nepieciešams un ko sagaida sabiedrība. Uz sāpīgu teicienu "kamēr skola vēl pastāvēs" gribas atgādināt: skola pastāvēs tik ilgi, kamēr paši to celsim; kamēr tā būs vajadzīga un vērtīga vietējai sabiedrībai – jau mūsdienīgā skatījumā.

Man īpaši iekrita sirdī kāda bijušā skolēna teiktie vārdi, blakus milzu saulespuķei stāvot – lielai skolai jānes liela puķe. Tāda tā Tirzas skola ir – liela saulespuķe skaistajā Latvijas ainavā, par prieku visiem un kā iespēja visiem.

Aija Tūna,
Sorosa fonds Latvijā projekta „ Pārmaiņu iespēja skolām" koordinatore, www.parmainuskola.lv