apinitisApinītis Andris

(24.08.1957 - 18.12.2017)

Andris Apinītis bija viens no tiem 138 Augstākās Padomes deputātiem, kuri 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Latvijas Republikas Neatkarības deklarāciju. Ar Gulbenes novadu viņa mūžs saistījās, sākot ar 1994. gadu, kad viņš tika iecelts “Latvijas Unibankā” par Gulbenes filiāles pārvaldnieku. Pavisam nemanot viņš kļuva par savējo ne tikai bankas kolektīvā, bet arī novadā, baudīja gulbeniešu uzticēšanos un 2013. gadā saņēma mandātu novada domes deputāta darbam. Daudz pūļu veltīja izglītības, kultūras, sporta, kā arī tautsaimniecības jomas attīstīšanai. Darbojās arī Vidzemes plānošanas reģiona attīstības padomē. Pēc ilggadējā novada domes vadītāja Nikolaja Stepanova aiziešanas mūžībā Andris Apinītis  2015. gada 19. jūnijā stājās viņa vietā, turpinot sava priekšteča iesāktos darbus līdz pat 2017. gada 19. jūnijam. 2000. gada 3. maijā viņam kopā ar pārējiem Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātiem, kuri 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas deklarāciju, tika pasniegts Triju Zvaigžņu ordenis.

Lai arī Andris Apinītis dzimis Trapenē, viņa vecāku saknes meklējamas Gulbenes pusē: māte nākusi no Litenes un visu mūžu strādājusi par pamatskolas skolotāju. Tēvs – lauksaimnieks no Lizuma pagasta Velēnas, savulaik strādājis Gulbenes rajona lauksaimniecības pārvaldē, ilgus gadus Trapenē bijis kolhoza priekšsēdētājs. Šķiet, ka lauku saimniekošanas garu dēls mantojis no sava tēva. Izglītošanās ceļš Andrim aizsācies Trapenes pamatskolā, vedis cauri Gaujienas vidusskolai un pavisam mērķtiecīgi turpinājies Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, rezultējoties ar lauksaimniecības ekonomista organizatora diplomu.

Darbs pēc akadēmijas beigšanas cieši saistīts ar iegūto specialitāti – ekonomists kolhozā “Trapene”, tad deviņus gadus (1981-1990) Alūksnes rajona kolhoza “Ilzene” priekšsēdētājs. Andris atceras, ka viņam tolaik bijuši tikai 22 gadi, veselus trīs gadus bijis jaunākais kolhoza priekšsēdētājs Latvijā.

Atmodas laikā ar Latvijas Tautas frontes atbalstu viņš tika ievēlēts par deputātu Latvijas PSR Augstākajā Padomē. Kā pats apgalvo, tas bija ļoti būtisks laiks viņa dzīvē. Vispirms jau ar atbalsta balsojumu 1990. gada 4. maijā Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas deklarācijai. “Balsoju ar pacilātību, gandarījumu, jo likās, ka tieši tas ir visvairāk nepieciešamais lēmums, ko gaida tauta. Neuzskatu, ka no manas puses tā būtu bijusi milzīga izcilība. Liktenim bija labpaticies, lai es to darītu – lai īstajā laikā atrodos īstajā vietā. Esmu pārliecināts, ka tieši tāpat darītu jebkurš normāli domājošs cilvēks, kurš saprot, kas vispār šai dzīvē notiek.” Tā viņš pats vēlāk raksturoja šo notikumu.

Tautas atmodai ceļā uz Latvijas neatkarību nācās rūdīties 1991. gada janvāra barikāžu ugunīs. “Bijām mežā svētdien nostrādājuši. Mājās skatījāmies televizoru un sapratām, ka Rīgā kaut kas iet vaļā. Pusvārdā apraujas. Teicu, ka nevaru mājās sēdēt. Sēdos automobilī un pa pusotru stundu biju Rīgā.” Tad gan bijusi sajūta, ka viss var beigties traģiski.

Arī vēsturiskajā 1991. gada 21. augustā viņš bija to deputātu vidū, kuri nobalsoja “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”. Kā zinām, tieši šim lēmumam bija milzīga nozīme Latvijas neatkarības atjaunošanas starptautiskās atzīšanas sākumā, jo tieši ar šo aktu tika pasludināta pilnīga mūsu valsts neatkarība. Vēlāk gan sapratis, ka gaidītās pārmaiņas noris stipri lēnāk, nekā sākumā cerēts: “Katrā gadījumā 1990. gada maijā un 1991. gadā man bija tāda pārliecība, ka vienos 10 gados mēs dzīves līmenī būsim krietni augstāk nekā šobrīd. Realitāte izrādījās skarbāka.”

Pēc trim Augstākajā Padomē nostrādātiem gadiem situācija izveidojās visai dīvaina: lai gan likums nodrošināja iespēju atgriezties iepriekšējā amatā, tas nebija iespējams, jo nebija vairs paša kolhoza. Uz pusgadu Andris formāli kļuva par bezdarbnieku, bet patiesībā atgriezās “Ilzenē”, lai strādātu savā zemnieku saimniecībā. Taču pavisam drīz nāca darba piedāvājums no  “Latvijas Unibankas” kļūt par Gulbenes filiāles pārvaldnieku, un Andris Apinītis to pieņēma. Noderēja Augstākās Padomes laikā gūtā pieredze, darbojoties Latvijas Banku privatizācijas komisijā. “Katram ir jāatrod dzīvē sava vieta, kur cilvēks jūtas vislabāk, kur sevi var vislabāk izteikt. Tad viss būs kārtībā. Spirāle vedīs augšup.”

Tā no 1994. gada Andris Apinītis kļuva par Gulbenes novadam piederīgo un ar ģimeni pārcēlās uz dzīvi Gaujas krastā – paša celtajā mājā uz sentēvu zemes Velēnas “Siltajos”. Gulbenes novada ļaudis atceras Andri Apinīti kā rosīgu, enerģisku un sabiedriski aktīvu cilvēku. Viņam interesēja ne tikai banku lietas, bet arī izglītības, kultūras un sporta dzīve novadā. Gribas pieminēt, ka uz savas zemes Gaujas krastos viņš ierīkoja personīgo pļavu golfa laukumu. Nav brīnums, ka pēc 20 gadu pārtraukuma 2013. gadā viņš atkal pievērsās politikai un kļuva par deputātu, tikai nu jau vietējā novada domē. Kad 2015. gadā nācās atrast cienīgu pēcteci harizmātiskajam līderim Nikolajam Stepanovam, domnieki nobalsoja par Andri Apinīti.  Tobrīd viņš vēl nezināja, ka tie būs divi pēdējie sava novada attīstībai veltītie gadi viņa mūžā.

Viņa piemiņu glabā arī biedrība “Golfa klubs “Siltie””, katru gadu rīkojot Andra Apinīša ceļojošā piemiņas kausa izcīņas turnīru.

Avoti:

  • Vītola I. Mums ir sava valsts Latvija un brīvība. “Gulbenes novada Ziņas”, Nr.4 (19.04.2010)
  • Pelūde A. Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris Andris Apinītis un viņa ģimene. “Ieva”, Nr.36, 2001
  • Odumiņa D. Deputāts ar funktieri. “Dzirkstele”, 31.01.2014
  • Odumiņa D. Iesāktā darba turpinātājs. “Dzirkstele”, 02.10.2015
  • Odumiņa D., Ilgaža M. Tolaik pieredzētais ir kā dāvana. “Dzirkstele”, 29.04.2010
  • Odumiņa D. Galvenais ieguvums 18 gados – brīva apziņa. “Dzirkstele”, 03.05.2008