Neformālā izglītība ir jēdziens, kas šķietami ir intuitīvi uztverams. Ja “formāls” saistās ar iestādēm, veidlapām, uzvalkiem, kostīmiem un noteikumiem, tad attiecīgi “neformāls” ir jebkas, kas iemieso pretējo – brīvais laiks, džinsi un hipiji. Tomēr vislielākā skaidrība par to, ko nozīmē neformālās izglītības metodes un kā tās iespējams izmantot arī ārpus neformālās izglītības centriem, ir tiem, kuri paši strādājuši ar neformālās izglītības metodēm.

EL UK

Ļoti īsi runājot, izglītības gūšanas formātus var dalīt trīs kategorijās, ko nodala pēc to administrēšanas veida. Formālā izglītība ir saistīta ar skolām un citām mācību iestādēm (arī koledžām, universitātēm u.tml.), kuras īsteno valsts akreditētas programmas, neformālā izglītība ir saistīta ar sabiedriskā labuma un nevalstiskajām organizācijām (jauniešu un citi centri, klubi, semināri u.tml.), bet ikdienas mācīšanās nosedz visu pārējo: saskarsmi ar ģimeni, draugiem, kolēģiem, ekskursijas, pasākumus utt..

Cilvēka mūža laikā mācīšanās procesi attīstās un mainās, un jau zīdaiņiem piemīt spēja mācīties un ievākt informāciju par apkārtējo vidi. Katrs no minētajiem mācīšanās veidiem var dominēt kādā dzīves posmā. Bērnu izpratnes par apkārtējo pasauli pamatu parasti veido ikdienas mācīšanās, kas sākas jau no dzimšanas. Mazu bērnu vecākiem parasti nav pa stundām sadalīta grafika ar tematiem, kas jāapgūst, sekojot kādam izglītības standartam, tāpēc ikdienas mācīšanās nozīmē aktivitātes bez strikta plāna, un bērns lielākoties mācās pats – eksperimentālā un praktiskā ceļā, kā arī vērojot (bumbas pagrūšana liek tai aizripot, spalgi spiedzieni izbiedē kaķi, pirms miega visi tīra zobus, dārzeņus pirms griešanas mazgā utt.). Kad bērns sāk apmeklēt kādu izglītības iestādi, ikdienas mācīšanos pakāpeniski nomaina formālā mācīšanās.

Ja sākotnēji praktizētā ikdienas mācīšanās ir lielisks un iedzimts (visi bērni ir zinātkāri eksperimentētāji, ja vien viņiem to ļauj) veids, kā apgūt tik ļoti svarīgās dzīves pamatprasmes un ikdienas sakarības, tad formālā izglītība ir ļoti svarīga, lai iepazīstinātu bērnus un jauniešus ar plašu zināšanu bāzi dažādu zinātņu un mākslu disciplīnās. Tā ļauj iegūt sistemātiskas zināšanas, vingrināties dažādās analīzes un risinājumu meklēšanas metodēs, attīstīt specifiskas spējas un prasmes. Tomēr arī formālajai izglītībai ir savi vājie punkti, piemēram, pārlieka koncentrēšanās uz sniegumu, subjektīvu vērtēšanas sistēmu risks un tas, ka iepriekš sagatavoti praktiskie uzdevumi ne vienmēr ļauj gūt priekšstatu par to, vai šādas situācijas un to risinājumi būtu rodami dzīvē. Lai gan arī kompetenču pieejā balstītais mācību saturs plāno risināt šos formālās izglītības ierobežojumus, tāpat talkā var nākt ikdienas mācīšanās un neformālās izglītības metodes.

EL UK1

Neformālo izglītību kā mūžizglītības veidu starptautiskos izglītības politikas dokumentos sāka iekļaut 60. un 70. gados, un tā koncentrējās sniegt risinājumus tur, kur to nespēja formālā izglītības sistēma, piemēram, elastīgā formā piedāvājot izglītības iespējas nepriviliģētām sabiedrības grupām (etniskajām minoritātēm, cilvēkiem ar kādiem veselības traucējumiem u.c.) vai fokusējoties uz kādu noteiktu sabiedrības daļu/problēmu, piemēram, kvalitatīvāka brīvā laika pavadīšanas iespēju sniegšanu bērniem ar sarežģītiem dzīves apstākļiem. Tas bija iespējams tādēļ, ka valstis saprata, ka ekonomiskās situācijas uzlabošanās pati no sevis nepaaugstina izglītības kvalitāti visiem bērniem un jauniešiem vai ka, izglītojot vairāk cilvēku, viņiem tomēr pašas no sevis neuzrodas jaunas un piemērotas darba vietas. Daudzām valstīm bija grūti atrast politiskus vai ekonomiskus veidus, kā šīs jaunās problēmas risināt caur formālās izglītības sistēmām, tāpēc, ka tās pārāk lēnu absorbēja jaunievedumus. Nacionālu valstu izglītības politika lielākoties seko tendencēm sabiedrībā, nevis tās rada, tāpēc pārmaiņas nevarēja sākties tikai no formālās izglītības vides vien, bija jāņem vērā procesi plašākā sabiedrībā un citos tās sektoros. Šādu apsvērumu dēļ Pasaules Banka savos ziņojumos un ieteikumos sāka nodalīt formālo un neformālo izglītību, kā arī ikdienas mācīšanos.

Pasaules mērogā ir daudz dažādu iniciatīvu, programmu un projektu, kuri nes apzīmējumu “neformāls”. Tie ietver pirmsskolas izglītību, lasītprasmes un pamatizglītības mācīšanu jauniešiem un pieaugušajiem, programmas bērniem un jauniešiem, kuri tādu vai citādu iemeslu dēļ pametuši skolu (par šo tematu būs plašāks raksts nākamajā “Gulbenes novada ziņu” izdevumā), veselības projektus, profesionālās izglītības programmas, programmas lauku reģioniem utt. Latvijas mērogā neformālā izglītība ieguva aktualitāti ap 2000. gadu un to visbiežāk attiecina uz jauniešu centriem, projektiem (Erasmus+) un brīvprātīgo darbu. Jaunatnes starptautisko projektu aģentūras  vadītājs D. Sproģes vārdiem runājot, “neformālajā izglītībā darbā ar jaunatni mācību process ir plānots, elastīgs, tas ir balstīts uz brīvprātības principu un konkrētās personas vajadzībām [ko viņš reāli grib iemācīties], mācīšanās notiek caur pieredzi un iesaistītie nesaņem formālu vērtējumu - atzīmi. Neformālā izglītība ietver četrus pīlārus:

mācīties būt – tas nozīmē, apzināties un izprast sevi;

mācīties darot – jaunas prasmes un iemaņas iegūt, reāli darot,

mācīties būt kopā – iemācīties darboties, strādāt grupā, pieņemt citādi domājošos;

mācīties mācīties – prast analizēt savu pieredzi, izvērtēt, vai ir apgūts iecerētais.”

Neformālā izglītība ļauj skolēniem izmantot vairāk izziņas tipa eksperimentālo mācīšanos, kuras laikā skolotājs skolēnu vada mazāk, savukārt skolēns savā pētāmajā tēmā iesaistās vairāk. Tādā veidā gan skolēni, gan skolotāji var novērtēt izziņu caur zinātnisko vai kādu citu metodi kā praktisku veidu zināšanu bāzes radīšanai. Papildus tam neformālās izglītības metodes palīdz veicināt sociāli iekļaujošu vidi un pilsonisko aktivitāti un palīdzēt personīgajā izaugsmē tāpēc, ka tās lielākoties ir balstītas uz drošas vides radīšanu un dalīšanos pieredzē.

Gulbenes novada pašvaldība ir uzsākusi īstenot starptautisku projektu “Efektīva mācīšanās”, kura mērķis ir dalīties mācību pieredzē starp skolotājiem un jaunatnes darbiniekiem par dažādām neformālās izglītības metodēm, kuras ir iespējams izmantot formālās izglītības ietvaros skolās. Projekta īstenošanā sadarbojas nevalstiskās organizācijas un skolas no 5 Eiropas Savienības dalībvalstīm: Latvijas (vadošais partneris), Bulgārijas, Francijas, Lielbritānijas un Rumānijas.

2018.gada 11. un 12. decembrī Millbrook ciemā, Lielbritānijā, notika projekta uzsākšanas tikšanās, kurā partneri tika detalizēti iepazīstināti ar plānoto projekta norisi un veicamajiem darbiem, kā arī iepazinās ar vietējo skolu sistēmu un apmeklēja jauniešu centru.

Projekts “Efektīva mācīšanās” 2018-1-LV01-KA201-046968, tiek finansēts ar Eiropas Komisijas  prgrammas “Erasmus+” atbalstu. Šis projekts tiek finansēts ar Eiropas Komisijas atbalstu. Šī publikācija atspoguļo vienīgi autora uzskatus, un Komisijai nevar uzlikt atbildību par tajā ietvertās informācijas jebkuru iespējamo izlietojumu.

erasmus

Signe Pērkona