Latviešiem  bieži ne tikai mīļākais sarunu temats, bet pat ne mazums dziesmu un dziesmiņu ir, kad nu aizvien biežāk izskan, ka tur – aiz kādas nosacītas robežas - gan zāle esot zaļāka, gan debesis zilākas, gan viss pārējais labāks.

Tad nu, lai paši ar savām acīm pārliecinātos, kāda ir patiesība, Gulbenes novada pensionāru biedrības “Atspulgs 5” biedri, un ne tikai biedri, jo pasākums bija atvērts arī citiem interesantiem, pārvarot bailes un aizspriedumus par “Covid”, bruņojušies ar maskām, respiratoriem, dezinfekcijas līdzekļu pudelēm un gumijas cimdiem, šā gada 31.jūlijā, izmantojot Balvu tūrisma firmas pakalpojumus, devās uz Igauniju. Brauciena galvenais mērķis bija tikšanās ar Tallina pašpalīdzības un konsultācijas senioriem asociācijas (VEN U), kas ir analoga mūsu pensionāru biedrībai, biedriem, lai iegūtu gan patiesu informāciju, gan pārņemtu viņu pieredzi darbībā ekstremālos apstākļos. Lai arī interesentu skaits nebija pārāk liels, jo savas korektīvas tomēr “Covid” tika ienesis, tas nemazināja patīkamās sajūtas, ka mēs esam atkal nosacīti brīvi savos lidojumos.

Te ir jāizdara maza atkāpe, lai paskaidrotu, kāpēc tieši Tallinas seniori. Pirmkārt, ar šo biedrību Gulbenes novada pensionāru kopu saista jau sena draudzība – Gulbenes senioru pārstāvju ne vienreiz vien jau ir piedalījušies Tallinas senioru rīkotajos pasākumos, un viņu dziedātāji un dejotāji ir piedalījušies Gulbenes svētku pasākumos. Otrkārt, Igaunija ir tuvākie kaimiņi, kuriem bija vienlīdzīgi apstākļi šā pavasara un vasaras notikumos. Treškārt, daudzus bija ieinteresējis tautā izplatījies apgalvojums, ka Igaunijā gan viss ir lētāks un labāks.

Kā jau jebkuram pasākumam, arī šim, bez pamatprogrammas bija arī papildus plāns, kurā ietilpa Igaunijas skaistāko un interesantāko vietu apmeklēšana. Daudzi no dalībniekiem lielā daļā no apmeklēšanai paredzētajām vietām jau bija kādreiz pabijuši, bet gadi iet un salīdzināšana radīja vēl lielāku interesi, it sevišķi tiem, kas šīs vietas bija apmeklējuši pirms gadu desmitiem – vēl padomju laikos. Neiedziļināšos visu interesanto objektu izraisītajās emocijās, jo tad praktiski katrai skaistajai vai interesantajai vietai būtu jāvelta atsevišķs apraksts. Tikai pieminēšu, ka ceļš vijās caur Tartu interesanto vecpilsētu, pāri Vooremaa kalniem ar pieturas vietu Peipusa ezera krastā Mustvee pilsētā. Piestājām pie Alatskivi pils, kas ir līdzīga mūsu Stāmerienai.

est1

Protams, atrašanās šajā pusē nav iedomājama bez Kuremaae pareizticīgo sieviešu klostera un tam blakus esošā svētavota apmeklējuma. Diemžēl, tā nu bija sagadījies, ka svētavots tajās dienās parastajā režīmā nedarbojās un  izpalika spēka smelšanās, izpeldoties avota ūdenī speciāli tam uzceltajā namiņā.

Un ne visai tālu ir arī otrs latviešiem ļoti eksotisks objekts, kuru neapmeklēt, braucot pa šo maršrutu, vienkārši nav iespējams. Tās ir Kohtla-Noomme brūnoglu raktuves. Lai arī apmeklētāji tiek pavadīti tikai kādu 10 metru dziļumā (dziļākās šahtas šajā apvidū sasniedz 75 m), tomēr visu apstākļu kopums izraisīja spilgtas emocijas. It sevišķi uzzinot, ka par tādu darbu “elles” apstākļos jau pieredzējuši meistari saņem tādu algu, kādu pie mums pieprasa jau jebkurš lauku traktorists. Un arī tad gribētāju esot vairāk nekā darba vietu.

Lai atmiņas būtu vēl spilgtākas, šeit zem zemes tika iebaudītas arī ogļraču pusdienas, kuras izrādījās atbilstošas pagājušā gadsimta 70-80.gadu ēdnīcu sliktākajam izpildījumam, tikai nezin kāpēc pēc restorānu 2020.gada labākajiem  izcenojumiem.

Tālāk bija iespēja apskatīt Igaunijas augstāko Valaste ūdenskritumu, jūras stāvkrastu, bet drošākiem tika dota iespēja uzkāpt gandrīz pašā augstākajā Igaunijas terikonā (96 m) – mākslīgajā kalnā, kas izveidots no neizmantojamajiem iežiem no raktuvēm. Neskatoties uz saviem gadiem (dažiem pat tuvu 80) un vakara nogurumu, atradās gan drosmīgie, gan drosmīgas, kas šo iespēju izmantoja.

Nakts tika pavadīta Vinnu sporta kompleksa viesnīcā, kur visus sagaidīja pārsteigums. Kas gan var būt vēl brīnišķīgāks, kā noslēgt dienu un rītu uzsākt ar peldi lielā baseinā, zemūdens masāžu un palaiskošanos burbuļojošā džakuzi.

Līdz ar to noskaņojums bija ļoti možs, uzsākot ceļu uz Tallinu, pa ceļam vēl apskatot Sagadi un Palmses muižas, Jaagala ūdenskitumu, Kiiu cietoksnīti, Kostivere kaarstu lauku.

est2

Tallinā jau autobusa apstāšanās vietas tuvumā grupu sagaidīja pats Tallinas Pašpalīdzības un konsultāciju senioriem asociācijas priekšsēdētājs Heino Hankewitz, kas liecināja, ka gulbenieši šeit ir gaidīti viesi, bet viņa emocionāla sasveicināšanas ar Gulbenes novada pensionāru biedrības “Atspulgs 5” valdes priekšsēdētāju Annu Ināru Vīganti un valdes locekli Viju Kokareviču apstiprināja, ka viņi ir ne tikai draugi, bet -  veci un tuvi  draugi.

Heino Hankewitz iepazīstināja ar viņu organizācijas  struktūru, darbības formām un veidiem, gan organisko bāzi, gan materiālo bāzi. Un jāatzīst, ka pie tā, ka mērķi mums ir vienādi – pēc iespējas uzlabot senioru dzīves un jebkura veida atbalsta apstākļus, šeit ir pietiekoši lielas atšķirības starp mūsu un viņu iespējām. Pirmkārt, viņi ir patstāvīga juridiska organizācija, kas komunicē tieši ar valdību. Otrkārt, viņiem nomā uz 30 gadiem ir nodots liels vēsturisks trīsstāvīgs nams Kadriorgas pils rajonā, celts 1903.gadā, kurā atrodas gan pašu veidotas izstādes, gan darba dažādās grupās zāles, bet papildus pagraba stāvā arī sava virtuve, sporta un atpūtas telpas, pirts. Tam blakus – arī asociācijas lietošanā -  ir pietiekoši liela zaļā zona, kurā izveidots gan bērnu atpūtas laukums, gan trenažieru laukums, un vēl viens mazāks nams. Asociācijai nodotas arī tiesības pašiem pelnīt naudu, mazāko namu izveidojot par viesnīcu, nodotas tiesības nodrošināt mazturīgos ar maltītēm, ko finansē arī citas struktūras, tirgot savus izstrādājumus, t.sk., arī kulināriju. Senioriem paredzētais nams uzņem darboties gribētājus jebkurā nedēļas dienā, ieskaitot brīvdienas. Visi biedri ir sadalīti pa interešu grupām – amatniecība, glezniecība, virtuves māksla, dārzniecība, mājsaimniecība, dziedāšana, dejošana u.t.t.. Pastāvot arī iespēja būt vienkārši asociācijas biedram un nedarboties nevienā no grupām, taču tas neesot materiāli izdevīgi. Tātad, tāpat kā pie  mums, arī viņiem pastāv biedru naudas, taču summas gan neatbilst mūsējām un nav visiem biedriem vienādas.

Asociācija ir izveidota 1995.gada 11.oktobrī, līdz ar ko šogad tā svinēs 25 gadu jubileju, un gan priekšsēdētājs, gan visas biedres, ar kurām bija iespēja aprunāties, ļoti cer, ka valdība uzdāvinās šo namu un tam pieguļošo teritoriju VENU, un cerība esot, jo lūgums esot jau iesniegts, pie kam, 1996.gadā šis nams pilnībā ticis restaurēts par asociācijas līdzekļiem, kurus ziedojusi Vācijas analoga senioru organizācija.

est3

Sarunas turpinājās arī pie pusdienām, ko bija sarūpējušas asociācijas virtuves mākslas grupas dalībnieces, kuras apstiprināja, ka gatavot labas pusdienas  - tā tik tiešām ir māksla. Tika noskaidrots arī, ka ar dzimumu līdztiesību viņiem esot vēl sliktāk nekā mums – praktiski Heino arī esot gandrīz vienīgais vīriešu kārtas loceklis organizācijā. Un patīkami bija redzēt, kā iemirdzas kundzēm acis, kad viņām ir kaut kas jāpastāsta par savu priekšsēdētāju. No dzirdētā jau varētu sākt veidot eposu. Un tajā pat laikā, cik vienoti visas kļūst absolūti neinformētas, nedzirdīgas un svešu  valodu nesaprotošas, ja jautājums skar kaut ko privātu. Šī mentalitātes īpašība tik tiešām ļoti, ļoti atšķir igauņus no latviešiem. Mums būtu otrādi.

Protams, viss redzētais un dzirdētais izsauca ari skaudību – ak, ja mums būtu tādas iespējas, bet… Nu nav jau mums nemaz tik slikti, arī mums atrodas palīdzīgas rokas, arī mums atrodas līdzekļi, arī mēs strādājam un gūstam panākumus. Nu ir savādāk, bet vai sliktāk?

Tā kā diena jau griezās uz vakara pusi, bet atpakaļ vēl bija mērojams tāls ceļš, tad, lai arī cik patīkami un silti bija pie Tallinas senioriem, tomēr bija jādomā par atsveicināšanos. Un nodziedot kopā dažas dziesmas, t.sk., arī “Projām jāiet”, cēlāmies no galdiem. Bija interesanti dzirdēt, ka Tallinas seniores, dziedot to pašu melodiju, ko mēs savās tautas dziesmās, tās dziedēja igauņu valodā. Nu vai mēs tik tiešām neesam brāļu tautas?

est4

Tā kā saimnieki tomēr nevarēja pieļaut, ka viesi ir mērojuši tik tālu ceļu, bet Tallinā nav ne ar ko interesantu iepazinušies, tad Heino kungs, pats uzņemoties gida pienākumus, izrādīja tuvumā esošo brīnišķīgi skaisto Kadriorg parku ar tur esošo pili, kurā tagad ir mākslas muzejs, kā arī parādīja arī netālu esošo Igaunijas prezidentu pili. Protams, tikai no ārpuses. Pēc šīs ekskursijas atlika tikai atvadīties, svēti nosoloties, ka sadarbība un abpusēja ciemos braukšana turpināsies, doties atpakaļceļā.

Tā kā atpakaļceļš nebija īss, tad bija iespējas visu redzēto un dzirdēto apspriest, noskaidrojot arī pašu interesantāko un to, kas paliks visvairāk atmiņā. Viedokļi bija dažādi, kā tam arī būtu jābūt, bet vissavādākais bija tas, ka lielākai daļai tas, kas paliks visvairāk atmiņā nebija tas pats, kas bija skaistākais un interesantākais. Bet tā kā neredzētā Igaunijā palika pat vairāk kā redzētā, brauciena dalībnieki pieņēma vienbalsīgu rezolūciju – uzdot Annai Inārai Vīgantei turpināt savu aktīvu darbību un jau sākt domāt par vēl kāda brauciena uz Igaunijas citiem objektiem organizēšanu.

Kādus gan var izdarīt secinājumus pēc šā pieredzes brauciena un kādas atbildes uz sākumā uzdotajiem jautājumiem. Ciemos ir jauki, ciemos ir citādāk un interesantāk, bet vai labāk? Atbilde ir kaut kur pa vidu – kaut kas labs ir tur, kaut kas šeit, un otrādi. It sevišķi jautājumā par lētumu, jo visu atzinums, pēc veikalu apmeklējuma, pēc redzētā benzīntankos, bija vienāds – kaut kas ir arī lētāks, bet arī tad ar viņu lojalitātes kartēm, kas pie mums ir arī līdzīgi, bet lielākoties (pat ar kartēm) tas nu tā nav – lielākai daļai preču pie mums cenas ir tuvākas tautas maciņiem. Un patīkami bija izdarīt atzinumu – nu nav pie mums nemaz tik slikti, citur taču nav labāk, ja ne sliktāk.

Gulbenes novada pensionāru biedrības “Atspulgs 5”
valdes priekšsēdētājas vietnieks Aivars Circens