Pēc sena ticējuma 19.septembrī no tā, kā lapas sakritušas šajā dienā uz zemes, varējis noteikt, kāda būs ziema. Tā kā pensionāri arī tiek pieskaitīti pie senajiem, tad, vadoties pēc seno ticējuma, Gulbenes pilsētas pensionāru biedrība izrēķināja, ka 22.septembrī, kad iestājas kalendārais rudens, noteikti jau būs lapkritis, un ar steigu jāķer zelta rudens burvīgums, tāpēc tajā dienā, savienojot arī to ar tuvojošās Vispasaules senioru diena atzīmēšanu, organizējās uz Latvijas rudens izcilāko vietu – Siguldu.

Taču daba pateica, ka neesot jau mēs tik seni, ka varot vadoties pēc senču nosacījumiem, mums esot jādzīvo šodienā un todien vēl nekāds faktiskais  rudens neesot paredzēts. Līdz ar to rudens gan bija, jo kalendāram ir jātic, bet šoreiz tas bija zaļā zelta rudens Siguldā. Kā vienmēr, arī šoreiz pensionāri apvienoja patīkamo ar lietderīgo un, priecājoties par Siguldas brīnišķīgo dabu, iepazinās arī ar Siguldas pilsētas pensionāru biedrību “Sigulda”, tās struktūru, darbības veidiem. Tā kā biedrības bāzes vieta ir Siguldas kultūras centrs “Devons”, tad bija iespēja iepazīties arī ar vienu mūsdienīgu kultūras centru. Gulbenes pensionārus sagaidīja Siguldas pensionāru vadītāja Vija Brikmane, kura bija organizējusi skaistu pārsteigumu, jo uz viesu sveikšanu bija ieradušies  biedrības gan sieviešu vokālais ansamblis “ Melodija  “, gan vīriešu – “ Saltavots  “, kuri priecēja ar dziesmām kā katrs atsevišķi, tā arī apvienojoties vienotā korī. Noslēgumā vienā lielā Gulbenes un Siguldas kopējā korī tika izdziedāta atvadu dziesma, kuru negaidīti pavadīja arī dejotāji, jo starp abu biedrību locekļiem izrādījās seni draugi, kuriem atkalredzēšanās emocijas eksplodēja jautrā dejā.

seniori eks

Pēc tāda psiholoģiski uzmundrinoša Siguldas atkaliepazīšanās sākuma, jo visi jau ir bijuši Siguldā un ne reizi vien, bet katra nākošā reize ir atkal kaut kas jauns, jo viss nepārtraukti mainās un skatīt Siguldu var aizvien no jauna, gulbeniešu ceļš bija pie dzintara meistara Harija Jākobsona, kurš, pēc viņa paša teiktā, esot šīs profesijas pēdējais īstenais cunftes meistars Latvijā. Meistara darbnīcā izveidots arī muzejs, kurā gan bija iespēja iepazīties ar unikālākajiem izstrādājumiem, gan iegādāties ikdienišķākus izstrādājumus pastāvīgai lietošanai. Aizraujošs bija  meistara stāsts par viņa darbu, par sadarbību ar dažādu valstu meistariem un biznesmeņiem, par dzintara viltošanas veidiem, par īsta dzintara atpazīšanas veidiem, kas tika pavadīti ar paraugu demonstrēšanu. Ja nebūtu jāievēro laika limits, tad noteikti klātesošie klausītos ar interesi visu dienu. Kā teica pats Jākobsona kungs, stāstīt viņš varētu vismaz nedēļu, bet Siguldā ir vēl daudz citu vienreizēju vietu.

Tāpēc tālāk ceļš veda uz slaveno bobsleja trasi, kuras torni visi izmantoja kā fotosesijas ar Siguldu no putna lidojuma skata vietu. Interesentiem bija iespēja arī nolaisties pa trasi no pašas augšas, tikai šoreiz pa betonu un kājām. Un tomēr tas bija interesanti. Tā kā šoreiz ekskursija bija pilnīgi nejauši tendēta uz Siguldas augstāko punktu apmeklējumu, tad  tālākais apmeklējuma punkts bija Ķeizarskata vieta Gaujas krastā, no kurienes redzama visas apkārtnes pilis. Un ja jau Siguldu skata no putna lidojuma augstumiem, tad nu nekādā veidā nevarēja pabraukt garām panorāmas ratam. Tas izvērsās arī par lielu pārbaudījumu ne vienam vien senioram, jo dažs vispār pirmo reiz kāpa tādā šaubīgā, šūpojošā, rotējošā aparātā, citam tāds piedzīvojums bijis vien vairākus gadu desmitus iepriekš. Bet gala rezultātā visi bija ļoti apmierināti. Turpat bija iespējams arī rast asas izjūtas, dodoties nobraucienā ar rodeļkamanām. Gribētāju gan nebija īpaši daudz, bet tie, kas izbaudīja šo iespēju, atgriezās ar platu smaidu.

Tā kā pat rudens ieskaņā dienas garums jau ir krietni ierobežots, tad visu plānoto apmeklēt neizdevās, bet vai var būt iedomājama Sigulda bez Turaidas pils. Cik atceros līdz pat tālai bērnībai, neviena ekskursija nav bijusi bez Turaidas Rozes kapakmeņa apmeklējuma un kāpšanas Turaidas pils tornī. Arī šoreiz ekskursija tika noslēgta ar jaunas ekspozīcijas apskati Turaidas pilī un ar pacelšanos kārtējā Siguldas (Turaidas) augstākajā punktā. Pie vainas jau laikam bija tas, ka šeit bija pēdējā pieturas vieta pirms došanās mājās, ka, diemžēl, lielākā daļa gulbeniešu omulīgi izvietojās uz soliņiem pils pakājē, gaidot atgriežoties tās žiperīgākās kundzes, kas ļoti vēlējās pamāt pārējiem ar lakatiņiem no pils torņa pašām augšējām lūkām. Var jau būt, ka kādai bija arī kāds cits cēlāks mērķis, bet, izskatījās, ka prinču tomēr tuvumā nebija.

Jāpiebilst, ka zināmu artavu ceļotāju nogurumā deva arī tas, ka pirmā ekskursantu apstāšanās vieta pašā rīta agrumā bija Ieriķos, kur tika izstaigāta dabas taka, kas bija vienam otram jau pirmais pārbaudījums. Bet apkārtējais skaistums bija tā vērts, lai to apskatītu.

Šeit gan būtu jāizdara liela atkāpe, jo vēl pirms Gulbenes pilsētas pensionāru biedrības organizētā vasaras ekskursiju un atpūtas sezonas, kura gan ar šo braucienu faktiski arī sākās, noslēguma pasākuma, līdzīgu pasākumu, veltītu arī Vispasaules Senioru dienai, nedēļu iepriekš – 16.septembrī – bija organizējusi arī novada pensionāru biedrība “Atspulgs 5”, kuras vadītāja Anna Ināra Vīgante pati bija izstrādājusi maršrutu pa Ziemeļlatgali, kurš izrādījās gan interesants, gan skatāms, gan izglītojošs, gan arī izgaršojams. Tajā pārstāvniecība – lielāka vai mazāka – bija no visiem novada pagastiem. Ekskursija iesākās Viļakas vēstures muzejā ar iepazīšanos ne tikai ar Viļakas novada interesantāko vietu reklāmu, bet arī ar visas Ziemeļlatgales tūrisma maršrutu aprakstu. Tālāk redzēts tika daudz, bet izcelt gribas trīs pieturu punktus.

Pirmais, protams, ir Ziemeļlatgales pērle – Viļakas katoļu baznīca, kurai pabraukt garām nav vienkārši iespējams – tik majestātiski tā slej savus torņus debesīs. Nevar nepieminēt baznīcas lepnumu – dievmātes svētbildi, kura, kā pauž tautas ticējumi, ir izārstējusi dažu labu draudzes locekli. Kā pati svētbilde, tikpat izcils ir arī tās izvietojums baznīcā. To tik vienkārši nevar aprakstīt – tas ir jāredz, kā jāredz arī ir baznīcas mūsdienīgi regulējamais izgaismojums, Venēcijas ticīgo dāvinātās freskas un daudz kas cits. Taču visa pensionāru kopas vienbalsīgs atzinums bija, ka pats ievērojamākais un apbrīnas vērtais šeit ir garīdznieks Guntars. Pēc mūsu mērauklas jauns puisis, kurš prot gandrīz visu – zīmēt, dziedāt, dejot, spēlēt, runāt, sportot, pļaut, rakt, cirst, zāģēt, celt un daudz ko citu. Kā arī ieviest baznīcas ikdienā mūsdienīgo tehniku. Pēc dažām dienām viņam bija dzimšanas diena un tad, pēc atsauksmēm sociālajos medijos, varēja izdarīt secinājumus, ka šim puisim gatavi sekot gan priekos, gan bēdās, gan reliģiskos, gan sabiedriskos pasākumos kā jaunie, tā vecie vietējie iedzīvotāji. Un ne tikai draudze locekļi. Tas liecina, ka šeit draudzei būs gaidāma atdzimšana. 

Nākošais pieturas punkts bija pasaules līmeņa lauksaimniecības centrs – zemnieku saimniecība “Kotiņi” Viļakas novada Škilbēnu novadā. Prieks bija redzēt, kā latvieši var sacensties un pārspēt pat daudzas lielvalstis. Kā šeit var izaudzēt un audzē gandrīz visu, kas ir augošs no zemes un izmantojams pārtikā. Kāda unikāla tehnika,  kura Latvijā nav vairāk nekur, šeit darbojas. Izdzirdot par algām, kuras ražas novākšanas sezonas laikā šeit var saņemt, viens otrs uz kādu laiku zaudēja runas spējas, mēģinot prātā to visu saskaitīt un salīdzināt. Žēl tikai, ka vairāk kā 90 % no šeit ražotās produkcijas aizceļo uz citām pasaules valstīm. Uzņēmējus jau var saprast – lai attīstītos un plauktu, nauda ir jāpelna. Bet vieglāk naudu ir nopelnīt tur, kur tās ir vairāk. Protams, produkcija ir tā vērta, lai par to maksātu augstāku cenu. Un ekskursijas dalībnieki šo iespēja nelaida garām, dodoties uz autobusu ar smagiem nesamajiem. Jāpiebilst, ka saimniecība Viļakas novada Rekavā izveido savu degustāciju zāli, kur varēs (var jau arī tagad – tikai pēc iepriekšējā pasūtījuma) baudīt pusdienas tikai no pašu ražotajiem produktiem. Tā kā saimniecībā netiek audzēts neviens gaļas lops vai putns, tad var izdarīt secinājumus, kas gulbeniešiem tika celts galdos. Bet tur bija pat kotletes.

seniori eks2

Un pēdējais lielākais pieturas punkts bija Malnavā. Protams, seniori iepazinās ar muižu, ar koledžu, parkiem, citām vēsturiskām celtnēm un vietām, t.sk., arī ar bunkuru, kurš speciāli tika uzcelts 1941.gadā blakus muižas ēkai, lai Ziemeļu frontes štāba apmeklējuma laikā 1941.gada 21.jūlijā Hitleram būtu briesmu gadījumā kur patverties.

Bet galvenais mērķis šeit bija cits. Vai tagad kāds var iedomāties Latgali bez “Šmakovkas”? Noteikti, ka ne, jo tās slava ir izskanējusi tālu aiz Latvijas robežām. Tāpēc nevar arī iedomāties, ka var apmeklēt Latgali un neapmeklēt šmakovkas ražotni. Un arī gulbenieši pēc vēsturisko vietu apskates devās uz mūsdienīgāko uzņēmumu, kas gan praktiski darbojas uz tiem pašiem principiem, uz kuriem darbojās pirms gadu desmitiem, tikai lielākos traukos. Tur pamazām top arī savdabīgs muzejs, taču dažus eksponātus un ar tiem saistītos stāstus var apzināt jau tagad, jo tās īpašnieks Jānis ir arī labs stāstītājs un Malnavas vēstures zinātājs.  Viņš bija arī grupas gids pa Malnavas vēsturiskām vietām. Neizpalika arī degustācijas, no kurām varēja izdarīt secinājums, ka arī šmakovka var būt tik daudzveidīga un ar tik daudzām garšas niansēm, cik augļu un garšaugu pastāv Latvijā. Pēc tam sekoja atpakaļceļš, kurš vairs nebija nedz garš, nedz vienmuļš.

 Un tagad pie galvenās domas – kāpēc ir izcelti šie trīs pieturas punkti. Tāpēc, ka tos apvieno kaut kas vienojošs, kas liek uz Latgali paskatīties nedaudz savādāk, kā mēs esam pieraduši un kā tas izskan lielākā daļā masu mediju – Latgale ir atpalikusi Latvijas daļa, tur nav ko darīt, nav kas strādā, nav kur strādāt utt. Un šis vienojošais ir cilvēki, Visos trijos pieturas punktos saimnieko jauni cilvēki – Guntars Skutels, Aldis Ločmelis un Jānis Krivtežs, kuriem acīs ir mirdzums, runājot par perspektīvām un plāniem.

Guntars, kurš vēl turpina piekto gadu mācīties Itālijā, tagad gan attālināti, noteikti Latvija ir visjaunākais garīdznieks, kura pārraudzībā ir liels reģions ar daudzām draudzēm, jo Latgalē katolicisms ir vadošā reliģija. Noteikti, viens no nedaudziem, ja ne vienīgais no garīdzniecības, kurš spējis vairākkārt izrauties no nāves apskāvieniem, tagad spēj reliģiju apvienot ar mākslu, mūziku, sportu, jaunākajām tehnoloģijām.

“Kotiņi” no lauku viensētas ar 14 ha zemes, saimniekiem Aldim un viņa tētim tajā ieguldot visu, kas viņiem bija, ir izauguši par pasaules līmeņa uzņēmumu ar vairākiem tūkstošiem hektāru zemes ar četriem desmitiem labi apmaksātu darba vietu. Pie tam kāds prieks ir redzēt sakoptos laukus, sakopto apkārtni. Un izaugsme turpinās.

Tāpat arī Latgales tradīciju atjaunošanā, iegādājoties un restaurējot arī vecās ēkas, arī “Latgolys šmakovkys dedzinātavas” saimnieks Jānis ir pārdevis savus īpašumus un visu ieguldījis tajā, pats strādā arī pie cita darba devēja, lai gūtu papildus  naudas līdzekļus tālākais attīstībai.

Šeit var izdarīt arī gala rezumējumu, - kamēr Latgalē būs šādi jauni cilvēki, tai nedraud iznīcība, tā zels un attīstīsies, jo šādu jauno cilvēku piemērs radīs drosmi arī citiem, kas ļauj domāt, ka viņu piemēram būs sekotāji.

Stāstot par šiem  senioriem svarīgajiem notikumiem, ir jāatvainojas tiem, kas vēlējās, bet netika šajos izbraucienos, jo autobusā vietu skaits ir ierobežots, bet gribētāju (varbūt tāpēc, ka šogad zināmo apstākļu dēļ ekskursijas notika ļoti maz, vai varbūt tāpēc, ka abas biedrības apmaksāja saviem biedriem braucienu transportizdevumus) bija krietni vairāk un ilgāk apdomājošiem piedāvājumu vietas aptrūkās.

Pie vien rakstījuma gribas atgādināt, ka sakarā ar Vispasaules senioru dienu daudzos pagastos tiek organizēti daudzveidīgi pasākumi senioriem, kuros tiek lūgti piedalīties visi interesenti, 2020.gada 10.novembrī plkst.10.00 Gulbenes kultūras centrā notiks Gulbenes pilsētas pensionāru biedrības atskaišu un valdes pārvēlēšanas sanāksme, kurā būt jāpiedalās visiem biedriem, bet pēc sanāksmes un kafijas pauzes plkst.12.00 ar izrādi “Indrāni” mūs tuvojošos valsts svētkos sveiks Lielvārdes senioru teātris. Tāpat, neskatoties uz pandēmijas draudiem un cerot, ka stāvoklis nepasliktināsies, turpinās sagatavošanās darbi Ziemassvētku sagaidīšanas ballītei Gulbenes pilsētas senioriem un Jaunā gada ievadīšanas pasākumam visa novada senioriem.

Aivars Circens