Mēs, nu varbūt ne visi, bet tomēr daudzi, pandēmijas dēļ pārdzīvojam, ka netikām ekskursijās iepazīties ar tālām zemēm, taču vai mēs jau visu zinām par savu zemi? Kaut vai par tuvākajiem kaimiņiem? Izrādās, ka nezinām gandrīz neko. Kaut kas dzirdēts, kaut kas lasīts, bet kā izskatās?

Tāpēc ar prieku tika uzņemts kaimiņu no blakus esošā Apes novada uzaicinājums Gulbenes novada pensionāru biedrības “Atspulgs-5” valdei iepazīties ar viņu aktivitātēm. Un gandrīz nekavējoši, 7.oktobrī, kamēr stāvoklis nav kļuvis vēl kritiskāks, izbraukuma valdes sēde Annas Ināras Vīgantes vadībā arī tika organizēta.

Kā jau pierasts visos pēdējos pasākumos pati daba rūpējas par pensionāru labsajūtu, līdz ar ko, ja Gulbenē un ceļā laiks bija nepatīkams – nomācies, drēgns, migla, tad iebraucot Apē, kur uz ceļa jau sagaidīja Apes novada pašvaldības iestādes
“Apes kultūras un tūrisma centrs” vadītāja Iveta Kovtuņenko, caur mākoņiem izlauzās pirmie saules stari, kuri pavadīja grupu visu dienu. Jāpiebilst, ka pateicoties Ivetas saiknei ar Gulbenes novadu un draudzībai ar ne vienu vien no pensionārēm, viņa bija arī valdes bezmaksas gids visā maršrutā.

Noteikti nav Latvijā cilvēka, kas nezinātu skaisto dziesmu par Vaidavu, bet ne visi zina, ka tā un pie tās esošās Raganu klintis ir arī Apes vizītkarte, līdz ar ko ceļojums arī iesākās no šīs vēsturiskās vietas. 

sen1

Faktiski visa šī diena bija viena gara vēstures stunda – kuram atkārtojums, kuram pavisam jaunas tēmas, bet interesanta visiem. Lieki piebilst, ka tā bija ne tikai vēsture par visiem zināmiem cilvēkiem un vietām, bet arī individuālās vēstures atmiņas, jo viena kundze kādā no apmeklējamajām vietām bija dzimusi un augusi, otra kādu laiku dzīvojusi, trešajai dzīvo radi, ceturtajai draugi, piektā šīs vietas bija apmeklējusi pirms gadiem, sestā …. Un tā gandrīz katrai bija ko piebilst, dzirdot vienu vai otru stāstījumu. Un pat ieviest korekcijas.

Tālāk Gulbenes seniori tika vadīti uz dramaturģes, rakstnieces, dzejnieces Elīnas Zālītes, kuras dzeja varbūt nav zināma visiem, bet romāns “Agrā rūsa”, pēc kura 1979.gadā tika uzņemta tāda paša nosaukuma filma, noteikti nav sveša nevienam vecākā gadagājuma cilvēkam. Šeit gulbeniešus sagaidīja vietējie seniori, kuri ar prieku izdziedāja dziesmu par savu Api. Lai arī daudzi nevarēja ierasties, tomēr esošie spēja radīt īstu svētku sajūtu un pat prombraucot kāda kundze bija atcerējusies, ka viešņai Marutai, kas ir viņas draudzene, drīz būs svētki, un viņai tika nodots sveiciens ar Apes krāšņajiem ziediem.

sen2

Pēc svinīgās daļas Apes vēstures izzinātāja un grāmatas par Hopenhofas Apes  muižas vēsturi tulkotāja Irēna Meistere, kura, liekas, pilnībā ir apzinājusi E.Zālītes gaišas dienas un skarbās nedienas,  iepazīstināja ar rakstnieces dzīvi, var teikt – traģisko dzīvi, literāro darbību, izrādīja mājā esošos eksponātus. Ceļojums vēsturē tika noslēgts ar mūsdienās jau atzinību guvušo izlaušanās spēli. Lai gan pensionārus mājā neieslēdza, tomēr viss pārējais bija jāizpilda tāpat kā jebkuram tūristam, un atbildes uz jautājumiem, kas bija par rakstnieces dzīvi un radošo darbu, bija jāatrod muzeja telpās, līdz tika atrasta arī atslēga. Izrādījās, ka saliekot visas galvas, rokas un kājas kopā, uzdevumu izdevās izpildīt diezgan ātri, bet esot gadījumi, ka telpās kāds pavadot visu tam atvēlēto laiku un pie atslēdziņas tā arī netiekot. Kā dāvana par sekmīgo uzdevuma veikšanu tika pasniegta arī Irēnas kundzes tulkotā grāmata.

Tālāk ceļš veda uz Trapeni, kurā grupa nonāca caur vēl baronu stādīto vairāku km garo lapegļu aleju, kurai līdzīgas nav nekur Latvijā, iespējams, pat daudz lielākā reģionā. Ja par šeit esošo Ojāram Vācietim veltīto muzeju zināja visi, tad to, ka šeit ir dzīvojis un strādājis ar rakstnieks Linards Laicens, kuram arī ir veltīts muzejs, daudziem bija jaunums. Ar to visu seniorus iepazīstināja Trapenes pagasta novadpētniecības centra vadītāja Svetlana Spalviņa, kura kopā ar Ivetu Kovtuņenko arī bija sagatavojušas viesiem uzminēšanas spēli no “Astoņiem kustoņiem”, kurā varēja arī iegūt mazas, bet mīļas dāvaniņas. Bet tas izdevās ne visiem.

sen3

Tālāk labā noskaņojumā, it sevišķi tie, kuri bija tikuši arī pie balvām, gulbenieši devās uz Gaujienu, kur bija iespēja apmeklēt bijušo skolas ēdamzāli, kura izskatījās vēl gandrīz tāda, ka visu bērnībā. Tā kā tuvu maršrutam atrodas arī SIA “Very Berry”  ogu pārstrādes ražotne, kura slavena pat ārpus valsts ar dzērveņu audzēšanu un pārstrādi, un kur var iegādāties speciāli vitaminizētus dzērienus katram dzīves gadījumam, tad iespēja papildināt dabisko vitamīnu krājumus, kas pensionāriem ir sevišķi svarīgi, netika palaista garām, un autobusiņš tika novirzīts turp. Lieki teikt, ka tā kā uzņēmuma īpašniece ir bijusī Gulbenes novada iedzīvotāja Gundega Sauškina, un viņa nejauši ieradās pie uzņēmuma gandrīz vienlaicīgi ar gulbeniešiem, starp kuriem nu pilnīgi nejauši izrādījās vairākas paziņas, tad iepirkšanās manāmi ieilga. Bet drīz jau autobuss, tagad jau manāmi smagāks, tomēr varēja turpināt ceļu.

Ar Gaujienas pils memoriālu un vēsturi viesus iepazīstināja Gaujienas tūrisma informācijas centra vadītāja Sanita Sproģe, pēc kā bija jādodas uz Jāzepa Vītola memoriālā muzeju „Anniņas”, kur sagaidīja  tā vadītāja Ineta Riepniece, kura sākumā iepazīstināja ar šīs ēkas, parka vēsturi, bet pēc tam kopā ar Jāni Krišjāni izspēlēja nelielu teatrālu uzvedumu par Jāzepa Vītola dzīvi, kas bija caurvīts ar krietnu humora devu. Skatoties uz Jāni Krišjāni, jāsāk bija šaubīties, vai tiešām Jāzepam Vītolam nebija bērnu, jo līdzība ir neticama, Lieki piebilst, ka arī šie mākslinieki ir seniori, līdz ar ko vienlaicīgi tā iznāca arī kā tikšanās ar Gaujienas senioriem. Arī šeit tika uzzināts daudz kas jauns, jo pētījumi aizvien turpinās un vēsturē tiek atvērtas aizvien jaunas lapas.

sen4

Tikai kādu 8 km attālumā no Gaujienas atrodas Vireši, kur vēsture savijas jau ar esamību, jo tur atrodas  Virešu pagasta novadpētniecības centrs ”Mājvieta”, kurā atrodas ekspozīcijas,  veltītas, lielākoties, dzejniecei Kornēlijai Apškrūmai, kura savos 83 gados, atrodoties gan pansionātā, vēl šad un tad konsultē centra vadītāju Līgu Ozoliņu. Līga iepazīstināja ne tikai ar dzejnieces dzīves gaitām, bet arī ar viņas dzeju. Pie tam, kā vieniem no pirmajiem gulbeniešiem šeit bija iespēja arī iegādāties jaunāko dzejas krājumu. Šajā pat ēkā, kura agrāk bijusi Kornēlijas Apškrūmas gan dzīves, gan darba vieta, var teikt – viss viņas mūžs, atrodas arī Virešu senioru darbības vieta. Tā kā jau bija pavēls, tad nevienu no telpu aktīviem lietotājiem sastapt neizdevās, bet vadītāja tās izrādīja. Un lieki teikt, ka arī šajās omulīgajās telpās valda dzejnieces aura, jo pensionāru uzraudzībā ir nodota Kornēlijas Apškrūmas krātā bibliotēka, kuru var izmantot un izmanto arī šodien visi, kuru interesē literatūra.

sen5

Un tā arī šī diena tuvojās noslēgumam, tāpēc, lai laicīgi nonāktu savās mājvietās, bija jāsaka paldies mīļajām kundzēm, kuras veltīja tik daudz sava laika kaimiņu pensionāriem, un ar steigu jādodas atpakaļceļā, jo tomēr – nekur nav tik labi kā mājās.

Gulbenes novada pensionāru biedrības
valdes priekšsēdētājas vietnieks Aivars Circens