Gulbenes pilsētas pārvalde

Ābeļu iela 2, Gulbene, LV – 4401, tel. 64473194, fakss 64471311, e-pasts:

Amats, vārds, uzvārds Tālrunis, e-pasts

Pārvaldes vadītājs

Gints Āboliņš

64472985

29434614

Biroja administratore

Elita Lapsa

64473194

Komunālinženieris

Jānis Krastiņš

26119265

Nekustamā īpašuma pārvaldnieks

Kaspars Rakstiņš

64473574

25728123

Par Gulbeni

Rīgas iela

  • Gulbene pirmo reizi rakstos minēta 1224.gadā Tālavas zemju dalīšanas līgumā, kad to piešķīra Rīgas bīskapam.
  • Pilsētas platība – 1195,5 ha.

 

karte

Gulbenes pirmsākumi meklējami Krustalīces ielokā, kur kādreiz atradies latgaļu pilskalns. 14.-16.gs. šajā pašā vietā bijusi Rīgas virsbīskapa mūra pils. To Livonijas kara laikā sagrāva Krievijas cara Ivana Bargā karaspēks. Vēl pēc dažiem gadsimtiem, 1843.gadā, šajā pašā vietā tika uzcelta un iesvētīta Gulbenes luterāņu baznīca, tās priekšā – piemineklis M.Luteram. Šī vieta uzskatāma par Gulbenes vēsturisko centru.

Pēc izpostīšanas 16.gs. pilsētiņa vairs neatjaunojās un līdz pat 20.gadsimtam te bija tikai Vecgulbenes muiža. Plašā apkārtnē labu slavu bija guvusi 1733.gadā dibinātā Gulbenes draudzesskola, kur 19.gs. 2.pusē strādājuši izcili skolotāji: ērģelnieks Jānis Krastiņš un rakstnieks Apsīšu Jēkabs.

Pēc tam, kad 1902.gadā netālu no muižas izbūvēja šaursliežu dzelzceļu Pļaviņas-Alūksne un 1916./17.g. platsliežu dzelzceļu caur Ieriķiem, sāka augt aizvien lielāka apdzīvota vieta, līdz 1920.gadā Vecgulbenei piešķīra miesta tiesības. Miests auga ap diviem centriem – muižu un dzelzceļa staciju. Pēc smagajiem Pirmā pasaules kara gadiem gulbeniešiem izdevās uzbūvēt gan Gulbenes komercskolu un arodskolu, gan dzelzceļa ierēdņu dzīvojamo namu koloniju, gan Latvijas Republikas lauku lielāko un greznāko dzelzceļa stacijas ēku, kuras celtniecība tika pabeigta 1926.gadā. Ēkas projekta autors – arhitekts, profesors Pēteris Voldemārs Fedders (1868.-1936). Ēka sagrauta 1944.gadā uzlidojumu laikā. Gandrīz pilnībā nopostīto stacijas ēku faktiski no jauna uzbūvēja vācu karagūstekņi. Atjaunošanu paveica labā kvalitātē, un ēka arhitektoniski un plānojuma ziņā būtiski neatšķiras nopostītās.

Klasicisma stilā veidotā Gulbenes stacijas ēka ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.

1928.gadā Vecgulbenes miestam piešķīra pilsētas tiesības un nosaukumu Gulbene.

1929.gadā pretī baznīcai atklāja pieminekli par Latvijas brīvību kritušajiem draudzes varoņiem, kurš īpatnējs ar to, ka veltīts arī 1905.gada revolūcijas cīnītājiem, 1.pasaules karā kritušajiem, Malienas tribunāla upuriem. Padomju gados nopostīts, tas atjaunots 1992.gadā.

1930-to gadu beigās Gulbene bija tipiska Latvijas pilsēta ar nepilniem 4000 iedzīvotāju un to sauca par ziedošo dārzu pilsētu. Pēc 2.pasaules kara (izpostīta Baltā pils, baznīca, stacija, dzīvojamie nami) Gulbene atkopās un turpināja augt. Pilsēta īpaši ātri veidojās kopš 1949.gada, kad kļuva par Gulbenes rajona administratīvo centru.

Arī šodien tā ir tipiska Latvijas pilsēta- ar 1-2 stāvu apbūvi, ar padomju tipveida dzīvojamo māju kvartāliem un pilsētas centru, taču neapšaubāmi ar savu īpatnējo noskaņu un skaistumu. Te joprojām darbojas Baltijā vienīgais pasažieru šaursliežu dzelzceļš - bānītis, kas katru dienu kursē no Gulbenes uz Alūksni un atpakaļ. Ap 200 ha pilsētā aizņem parki. Tie ir bijušie muižas parki, ko 19.gs. lika veidot un kopt Vecgulbenes muižas īpašnieki baroni Volfi. Muižā kā kurpnieka dēls dzimis pirmais latviešu profesionālais gleznotājs Oto Bērziņš, ciemojies baronu radinieks - ievērojamais vācu izgudrotājs grāfs fon Cepelīns.

Kopš 2008. gada Gulbenē darbojas atjaunotās Vecgulbenes muižas komplekss, kur tika atklātas viesnīcas ēkas ar konferenču zāli, kafejnīcu, SPA centru un ģimenes māju. Ir sakārtots Baltās pils parks.