Publicēts: 09.11.2022.
(05.05.1911 - 06.07.2011)
att

“Man allaž licies, ka visu savu mūžu esmu ceļā uz Ulubeli. Uz turieni nav skaidru ceļa zīmju, nav tāluma un virziena rādītāju. Jāpaļaujas uz sirdi, uz sapņiem un nojautām. Pareizo taku meklējot, paiet laiks – gandrīz vai visa dzīve.”

(E.Ķezbere)

Tirzas pusē dzimusī dzejniece Elza Ķezbere pieder trimdas dziesminieku pulkam un ir deviņu dzejas grāmatu autore. Lai arī lielākā mūža daļa aizvadīta

svešumā (6 gadi bēgļu nometnēs Vācijā un vairāk kā 60 gadi Ņujorkā, ASV), vairāki dzejas krājumi tapuši, dzīvojot Gulbenes garnizona mītnē Baltajā pilī, jo dzejniece bija precējusies ar Latvijas armijas virsnieku Osvaldu Ķezberi. Te kopā ar vīru piedzīvota 1941. gada Litenes traģēdija un 14. jūnija nakts, kad viņas vīrs un tāpat daudzi citi Latvijas armijas virsnieki Gulbenes stacijā tika sadzīti lopu vagonos, šķirti no ģimenes un deportēti uz Sibīriju. Šīs baigās nakts iespaidā, ko Elza pavadīja Gulbenes stacijā, tapuši dzejoļi, kas vēl šodien stindzina ar skaudru klātbūtnes elpu un atzīti par spēcīgākajiem latviešu literatūrā šī traģiskā notikuma sakarā. “Viņas mūžs un daiļrade ir kā Latvijas vēstures grāmatas lappuses”, tā par Elzas Ķezberes dzīvi izteicies dzejnieks Viktors Avotiņš.

Simts gadu garais dzejnieces Elzas Ķezberes ceļš uz savu Ulubeli aizsākās Tirzas pagasta “Kalvīšu” mājās. Tēvs kopa lauku saimniecību, bet māte devās mūžībā tūlīt pēc meitiņas piedzimšanas. Mazulīte, kristīta mātes bēru dienā, mantojumā saņēma mātes izvēlēto vārdu Elizabete. Ģimenē meitene saukta par Elzu, kas vēlāk tiek ierakstīts arī dokumentos. Par bērnu dienu dzīvi tēva mājās dzejniecei ir visgaišākās atmiņas: “Augu tēva mājas laipnajā aizsardzībā un piesaulē – tēva, mātes mātes, aukles un visu pārējo mūsmāju ļaužu lutināta un mīļota. Svētdienas rītos man bija jāiet vecmāmiņai līdz uz Tirzas baznīcu. Man ļoti patika draudzes dziedāšana, ērģeļu mūzika, mācītāja sirsnīgā dievvārdu teikšana, saules mirdzēšana augstajos logos, veco koku sērā šalkšana aiz rūtīm. Bet par visu vairāk man patika lielie kristāla kroņlukturi. Mirdzošie kristāla pakariņi vizuļoja saulstaros un sveču gaismā varavīksnes krāsās un maigi skanēja, vieglā caurvēja sakustināti. Man vienmēr likās, ka šie vizuļainie karulīši ir Dieva rokas salasītas eņģeļu asaras.”

Mazā Elza agri iemācījusies lasīt un bieži dzīvojusi pasaku un fantāzijas pasaulē. Pirmie dzejošanas mēģinājumi aizsākušies līdz ar rakstītprasmes apguvi. Mājinieki visi kā viens nebeiguši apgalvot, ka meitēns dienās kļūšot par dzejnieci. Pirmie mēģinājumi dzejā un prozā parādījās Tirzas draudzes skolas literārajā žurnālā, un jau divpadsmit gadu vecumā Elza savus dzejoļus sūtīja laikrakstiem un žurnāliem, pārsteidzot redakciju darbiniekus ar savu talantu un tā izpausmi tik agrīnos pusaudzes gados. Pēc Tirzas draudzes skolas beigšanas tēva mudināta mācījās Priekuļu lauksaimniecības vidusskolā, bet par lauku saimnieci tā arī nekļuva. Pavisam neilgi 1932. gadā Latvijas Universitētē uzsāka studēt ķīmiju, bet pēc laulībām ar Latvijas armijas virsnieku Osvaldu Ķezberi mācības ģimenes apstākļu dēļ vajadzēja pārtraukt, jo sevi pasaulei pieteica divas viņu meitas: Maija un Ieva.

Kopš 1936. gada Elza ar ģimeni dzīvoja Gulbenes garnizona mītnē Baltajā pilī. Viņas autobiogrāfiskajās atmiņās tie ir paši laimīgākie mūža gadi. “Rozes ziedēja starp veciem dzīvības kokiem. Un pie mazā ezeriņa turpat lejā ganījās Ievas un Maijas stirna.” Cits pēc cita šai laikā top viņas dzejoļu krājumi: “Profils stiklā” (1937), “Dziedošais gliemežvāks” (1938), “Vēstules Pēram Gintam” (1938), kas piedzīvojis vairākus atkārtotus izdevumus, “Jāapsnieg” (1943) un “Dziesma par dzērvi” (1944).

Agrīnajā dzejā viņa sevi pieteica kā pārdomu, romantisku jūtu, dvēseles pārdzīvojumu un skaistu lietu apdziedātāju. Literātu un mākslinieku aprindās dzejniece tika pamanīta un novērtēta, iemantoja daudz labu draugu, tostarp Jāni Sudrabkalnu, Kārli Padegu, Ēriku Ādamsonu, Jāni Grotu. Elzas Ķezberes dzejoļiem piemīt savdabīga muzikalitāte. Ne velti vairāk kā pusotra simta viņas dzejoļu pārtapuši dziesmās.

Savās noskaņās atšķirīgs ir krājums “Jāapsnieg”. Tas veltīts vīra piemiņai un izskan kā apsūdzība staļiniskajām represijām. Krājumu caurstrāvo dziļas sāpes par salauztiem likteņiem un atņemtu mīlestību, tomēr dzejniece tic un cer, ka ar varu svešumā aizdzītie kādreiz tomēr atgriezīsies. Brīnumainā kārtā Osvaldam Ķezberim Noriļskas nometnē izdevās saņemt šo krājumu, un to viņš glabāja kā dārgāko piemiņu no sievas. Satikties abiem gan izdevās tikai pēc pusgadsimta, 1992. gadā, kad dzejniece viesojās Latvijā.

Pēdējais Latvijā tapušais dzejoļu krājums “Spoguļu variācijas” 1944. gadā “Zelta Ābeles” apgādā bija jau iespiests, bet palika noliktavā neiesiets un nepārdots, jo fronte tuvojās Rīgai un nācās doties bēgļu gaitās.

1944. gada novembrī Elza kopā ar meitām devās bēgļu gaitās uz Vāciju – sākumā uz Tīringu, vēlāk Blombergu. Kaut arī šis laiks bija skarbs, grūtību un neziņas pilns, tomēr Elzai garīgi rosīgs. Līdz izceļošanai uz Ameriku 1950. gadā tapa vēl divi Elzas dzejoļu krājumi: “Krēslainie spoguļi” (1949) un “Ilūzijas” (1950). Tad sekoja dzīve Ņujorkā vairāk kā pusgadsimta garumā. Maizīti nācās pelnīt kā ārštata darbiniecei laikrakstā “Laiks”. Pierast var pie visa. Savos “Pašportretos” dzejniece raksta: “Esmu iemīlējusi Ņujorku – šo milzīgo un daudzveidīgo pilsētu. Katrs, kas meklē, te var atrast neizsmeļamas bagātības un dāvanas savam garam un savas sirds priekam. Katrs arī šeit var saredzēt dzimtenes atspīdumu un saklausīt mīļas atbalsis.” Tas viss iezīmējas arī viņas trimdas laika dzejā. Domās nereti tiek aizklīsts uz dzimto pusi, kur “Tirzā kapu svētkus svin, / Puķu smarža ceļas debess telpā..” Šīs rindas ir no Amerikā izdotā pēdējā krājuma “Koncerts” (1965). Elza Ķezbere rosīgi darbojās sabiedriskajā dzīvē, piedaloties latviešu centru organizētajos sarīkojumos ASV un Kanādā un stāstot par pirmskara literāro sadzīvi Rīgā. 2002. gadā Elzas Ķezberes mūža devums novērtēts ar Triju Zvaigžņu ordeni. 

Avoti: