21. jūnijā 21:30 Stāmerienas pils parkā mākslinieka Ivara Drulles izstādes "Sevišķi grandiozs vakars" atklāšana.
Ivars Drulle ir ļoti vērīgs dzīves notikumu, cilvēku raksturu un attiecību pētītājs. Novērotais rosina viņu uz krustu šķērsu pārdomām par līdzībām ar tuvāku un tālāku vēsturi, par cilvēka svaidīgo, bet dziļākajā būtībā nemainīgo dabu, par civilizācijas žilbinošo attīstību un nenovēršamo gaitu pretī sabrukumam.
“Vai jūs kādreiz bērnībā esat fotografējušies ponija mugurā? Varbūt jūs esat savus bērnus sēdinājuši maza zirdziņa mugurā par nelielu naudiņu, rodot iespēju iegūt pāris neaizmirstamu, klasisku kadru. Manas atmiņas par fotobrīdi ponija mugurā ir diezgan neskaidras, bet tādas ir: cirka izrādei ir starpbrīdis, bet varbūt izrāde ir beigusies, galvenās starmešu gaismas ir izslēgtas un cirka arēnā stāv mierīgs, pusaizmidzis ponijs. Es tieku uzsēdināts uz tā, vecāku rokas mani palaiž vaļā un pēkšņi pasaule ir kļuvusi liela, drīzāk baisi pārmilzīga – augstu virs sevis redzu cirka kupolu, zirga krēpes smird pēc lopa un man ir jāsmaida, lai gan gribas raudāt un es pēkšņi sajūtu, ka man salst. Kādudien, iegrimis LNB sīkiespieddarbu arhīvā, starp restorānu ēdienkartēm, baranku
ceptuvju reklāmām un simts gadus veciem politiķu solījumiem, aizšķirstījos līdz Salamonska cirka reklāmām. Tajos laikos, kad lāči braukāja ar velosipēdu un publika sajūsminājās par mūziku liliputu ansambļa izpildījumā, īpaša cirka programmas sastāvdaļa bija Brīvās cīņas turnīri. Un tie nebija nekādi joku pasākumi – īsti starptautiski turnīri ar pasaulē slaveniem cīkstoņiem, īstiem Eiropas un pasaules čempioniem, kas pretiniekam lauza ārā rokas un
kājas, meta tos pāri plecam, lai kādā brīdī sakairinātajai publikai par prieku piespiestu nogurdinātā sāncenša lāpstiņas pie paklāja. Skatoties muskuļoto vīru ģīmetnēs, manī joprojām ir divējādas sajūtas – redzu saspringtos arēnas cīkstoņu ķermeņus sajūsmas kliedzienu un orķestra mūzikas pavadījumā un bērniņu uz ponija arēnas vidū, kam visa lielā pasaule ir nesaprotama, neparedzama un mazliet smird pēc sūdiem. Kopējais ekspozīcijas nosaukums “Sevišķi grandiozs vakars” ir aizgūts no vienas 1920-to gadu cirka reklāmas, kad publika piepildīja arēnu, lai vērotu cīkstoņus.”
Mākslinieks IVARS DRULLE, kura dzimtas saknes saistās ar Druvienu, beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Tēlniecības nodaļu (1996) un Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu (2000), papildinājies Humbolta Universitātē Kalifornijā (ASV, 1998–1999), ieguvis mākslas maģistra grādu Montanas Universitātē (ASV, 2003). Strādā tēlniecībā gan tradicionālos, gan jaunos materiālos, apvieno tēlniecību ar citiem mākslas veidiem, nojaucot robežas un paplašinot tēlainās izteiksmes iespēja. Ir formas dizaina pedagogs Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Raksta pārdomu slejas Kultūras Dienā,
publicē esejas par mākslu interneta kultūras žurnālā Satori un Rīgas Laikā. Autors jau piecām Latvijas Bankas sudraba kolekciju monētām. Viens no retajiem, kas veiksmīgi īsteno arī savu monētu plastiskā veidojuma modeļus. Jaunā Valsts budžeta portfeļa autors, tā materiālu (oša koks) tēlaini asociējis ar atjaunojamiem resursiem, formu – ar smalki noslīpētu kristālu (2021). Izstādēs piedalās kopš 2002. Sarīkojis tuvu desmit personālizstāžu Rīgā un citās Latvijas pilsētās (2005– 2019), arī ASV (2003), Zviedrijā (2012), Krievijā (2012). Piedalījies Venēcijas biennālē (2009), Jaunās mākslas biennālē Krievijā (2010), grupu izstādēs Vācijā (2010), Beļģijā (2012) u. c. Saņēmis 1. balvu Latvijas Mākslinieku savienības akmens tēlniecības konkursā (2003), 2. balvu konkursā par piemiņas zīmi ebreju glābējiem Otrajā pasaules karā (2005), Civitella Ranieri fonda balvu (Ņujorka, 2012), Dienas Gada balvu kultūrā (2012). Vairākkārt nominēts Purvīša balvai (2011, 2014, 2017).
