“Neej nekur, kur gods un sirdsapziņa tev liedz iet, nedari nekā, kas nav caurcaurēm labs un patiess, nedari nekā, par ko tuvākais uz tevi varētu raudāt un žēloties, un ja tev arī liktos, ka pasaule tevi tādā ceļā viļ – šis ceļš tevi nevils nekad.”
(Apsīšu Jēkabs)
Skolotājs, rakstnieks un tulkotājs. Ne iestaigātu ceļu gājējs, bet līdumnieks latviešu literatūrā 19.gs. astoņdesmitajos gados. Lizumnietis. Dzimtas mājas Lizuma “Kalaņģi” vēl šodien glabā viņa piemiņu un godā to vērtību sistēmu, ko sava laika ļaudīs atradis, par labu atzinis un cauri visai dzīvei kā savējo iznesis Apsīšu Jēkabs.
Bagātīga un daudzveidīga ir viņa radīto tēlu galerija, laikam pareizāk būtu sacīt – Lizuma apkārtnes ļaudīs sazīmēta un meistarīgi spilgtos mākslas tēlos atveidota. Tas ir laiks, kad patriarhālā dzīves kārtība un lauku ļaužu kristīgi tikumiskā dvēseles skaidrība tiek atzīta par augstāko vērtību, uz ko tiekties, mūžu dzīvojot un bērnus audzinot. Tā ir vide, kurā uzaudzis un dzīvojis pats rakstnieks. Dzīvojis un garīgi saaudzis ar apkārtnē noskatītajiem un stāstos atveidotajiem tēliem: Andra tēvu, Andra māti, Madi, Jēkabu, Lielo Jāni, Grīvgaļiem, Mežnoru ļaudīm.
Raksturojot šos sirdsskaidros cilvēkus, rakstnieks izsakās: “Tev liekas, tu skaties it kā pavisam citā pasaulē, kur visa dzīve rit pavisam citādu gaitu: te nemani viltības, augstprātības, izlikšanās, te mani neliekuļotu atklātību, patiesību un saderību, te ieraugi veselu audzi cilvēku, kas domās un vārdos, kā arī darbos bij vienkārši, tādi, kam sirdij kā ūdens lāsei varēja cauri skatīties, kas sirdsšķīstību un patiesību turēja par sirds augstāko rotu.” („Vecā baznīciņa”, Apsīšu Jēkabs, Kopoti raksti, 11., 254.lpp.)
Īpaši gribas uzteikt rakstnieka valodas skaidrību. Šai ziņā viņš nav pakļāvies vienīgi Bībeles valodas ietekmei, bet klausījies un meklējis, kā tauta runā. Mežs un gārša viņa tēlojumos iegūst dzīvu elpu, sāk skanēt putnu dziesmās un krāsoties desmitiem dažādās nokrāsās. Par valodniecisko interesi liecina viņa pētījumi par lizumniešu izloksni un nelielā grāmatiņa “No Lizuma senatnes”. Valodas skaidrība jūtama arī viņa tulkotajās H.K.Andersena pasakās. Katrs tulkojums kļuvis par mazu, vienkāršu un saprotamu garīguma piesātinātu mākslas darbu.
Ejot tēva pēdās, visu savu darba mūžu Apsīšu Jēkabs bijis skolotājs. Sākumā kā palīgs tēvam Sinoles pamatskolā, tad Velēnas draudzes skolā, bet pēc J.Cimzes skolotāju semināra beigšanas 1879.gadā uzsāk pilntiesīga skolotāja gaitas Rūjienā, kur dibina ģimeni un audzina četrus bērnus. Tēva ģimenē iedibinātos tikumus viņš pārņem arī savējā. 1893.gadā ar ģimeni pārceļas uz Gulbenes draudzes skolu, bet pēc 7 gadiem darba gaitas viņu aizved uz Rīgu. Zīmīgi par šīm pārmaiņām izsakās kāds no viņa laikabiedriem: “Grūti iedomāties šo dabas draugu, kas zināja visiem vējiem un klusumiem vārdus, kas katru koku pazina no viņa šalkšanas, lielpilsētas mūros …” Te viņš paliek līdz pat sava mūža beigām, līdztekus pedagoģiskajam darbam, savu dziļāko pārliecību paužot arī publicistikā.
No ārējiem godinājumiem Apsīšu Jēkabs stingri izvairījās. Atteicās arī no viņam piešķirtā Triju Zvaigžņu ordeņa, bet savu dzimto māju “Kalaņģos” neaizmirsa līdz pat sirmam vecumam. Vēl 1920.gada augustā, uz akmens atsēdies, sirmais rakstnieks noskatās uz Kalaņģiem. „Tur nu viņi ir, tie Kalaņģi, citiem nenozīmīga vieta, man neaizmirstama.”
Kaut mums pietiktu gudrības, gribas un spēka no rakstnieka atstātā mantojuma pārņemt to labāko un kā vērtību nodot nākamajai paaudzei!
Avoti:
- Foto: M. Andersons, 1928.
- Latviešu rakstniecība biogrāfijās.- Rīga: Zinātne, 2003.- 35.-36.lpp.
- Zeiferts Teodors. Apsīšu Jēkabs//Teodors.Tautas rakstnieki.R., 1913, 1.d.
- Apsīšu Jēkabs. No manas dzīves //Raksti.R., 1924., 1. sēj.
- Kraujiņš K. Apsīšu Jēkabs dzīvē un darbā.R., 1930.
- Līgotņu Jēkabs. Apsīšu Jēkabs savā dzīvē un darbā.R., 1930.
- Vilsons A. Pirmais īsā stāsta meistars latviešu literatūrā//LPSR ZA vēstis, 1954,7.
- Stepiņš L. Apsīšu Jēkabs un Andersena pasakas//Karogs, 1969,3.
- Egle K.Atmiņas par Apsīšu Jēkabu//Egle K. Atmiņas.R., 1972.