Duškins Pauls

Publicēts: 09.11.2022.

no 1993.gada Pauls Kalējs
(22.07.1928 – 29.11.1996)

No Jaungulbenes puses nācis Latvijas grafiķis un akvarelists Pauls Duškins, kas sava laika grafiķu vidū iemantoja vispāratzītu autoritāti. Jau studiju gados viņš meklēja savu rokrakstu oforta tehnikā un tapa par avangardistu grafiskajā mākslā, kam nebija analoga visā Eiropā. Lielā mērā tieši Paula Duškina oforta darbi ietekmēja to, ka Latvijas grafikā sākās oforta renesanse. No 1960.gada viņš kļuva par Latvijas PSR Mākslinieku savienības biedru un ar savām personālizstādēm priecēja mākslas cienītājus gan visdažādākajās Latvijas vietās, arī Gulbenē, gan piedalījās izstādēs ārpus Latvijas – Rostokā, Rietumberlīnē, Dušanbē, Maskavā, Jakutskā un citur. Mākslinieka darbi glabājas gan privātkolekcijās, gan muzejos Krievijā, Francijā, Amerikā, Vācijā, Holandē, kā arī Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā, Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejā u.c.

Pauls Kalējs (Duškins) dzimis Adulienas pagasta (šobrīd Jaungulbenes pag.) “Brantskalnos”.Uzvārds Duškins bērnībā mantots no patēva. Ar to viņš pazīstams arī mākslas pasaulē. 1993.gadā mākslinieks atjaunoja sava tēva uzvārdu – Kalējs. Paula Duškina māte bija skolotāja, Latvijas PSR laikā – nopelniem bagātā skolotāja Marta Duškina. Viņa atceras, ka interese par krāsu zīmuļiem un zīmēšanu Paulam radusies jau agrā bērnībā. Tas varētu būt mākslinieka Ārija Skrides ietekmē, kurš bieži braucis uz “Brantskalniem” gleznot. Pusaudža gados pieredzēts Otrais pasaules karš, piedzīvota tēva nāve, dzīve Kumjonas bērnu namā.

Augstāko izglītību nākamais mākslinieks ieguva Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē (1947 – 1951), taču par arhitektu nekļuva, jo brīdī, kad atlicis vienīgi izstrādāt diplomdarbu, viņš izvēlējās aiziet no universitātes, lai iestātos Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā (1952). Tiesa, studijas tajā pašā gadā nācās pārtraukt ideoloģisku iemeslu dēļ: māte, kas tolaik bija Rīgas 3. vidusskolas direktore, kādai absolventei, mācītāja meitai, izsniegusi medaļu par izcilām sekmēm, par ko viņa tika izslēgta no komunistiskās partijas, bet Paulam nācās aiziet no Mākslas akadēmijas. Nākošajā gadā (1953) Pauls Duškins devās uz Ļeņingradu un iestājās I.Repina Mākslas institūtā Grafikas fakultātē.

Šie seši Ļeņingradā pavadītie studiju gadi uz topošo mākslinieku atstājuši milzu iespaidu. Iedvesmojusi jau pati vide ar tās izcilo arhitektūru, daudzajiem muzejiem un izstāžu zālēm. Studiju laikā tikušas iepazītas gan reālistiskās krievu mākslas tradīcijas, gan Rietumeiropas, īpaši angļu grafika. Duškins vēlāk atcerējās: “Es trāpījos atkušņa laikā, grafikas fakultātē valdīja patiesa demokrātija. Pedagogs V.Zvancovs ļāva strādāt, neuzspiežot akadēmiskus kanonus. Strādājām caurām naktīm, mācījāmies no savām kļūdām, ar cinku un varu rīkojāmies kā ar papīru.” Topošais mākslinieks praktizējās oforta un litogrāfijas tehnikās un attīstīja savu, tikai viņam raksturīgu māksliniecisko rokrakstu. Kā pats vēlāk izteicās, tad “tas bija neaizmirstams laiks, kad iemācījos negausīgi strādāt, kad daudz ko atklāju par vēsturi, mākslu un savu profesiju.” Izstrādājot diplomdarbu “Baltijas krastos”, mākslinieks radīja jaunu gleznieciski impresionistisku oforta manieri, kurai nebija analogu visā Eiropā.

Pēc studijām 1959.gadā viņš atgriezās Rīgā. Ap to laiku tad arī sākās Paula Duškina aktīvā radošā darbība, lai gan izstādēs viņš piedalījās jau kopš 1953.gada. Latviešu grafikā viņš ieviesa impresionistisku manieri, lielu uzmanību veltot atmosfēras iespaida radīšanai. Grafiskajos darbos visbiežāk attēloja zilpelēkā krāsu gammā veidotu rūpniecisku vidi ar ēku siluetiem, ostas krāniem, dūmakā tītos Daugavas krastus. Atmosfēras īpašību niansējums viņa industriālajās ainavās bija bezgala bagāts, un tas piesaistīja mākslas lietpratēju uzmanību. Viņa darbus sāka iegādāties daudzu valstu muzeji un galerijas. Kad 900 grafikas lapu māksliniekam pasūtīja angļu firma “Callati”, ārzemju kolēģi viņu apsveica gluži kā miljonāru. Viņi, protams, nezināja, ka PSRS sistēma neparedzēja tiesības autoram saņemt atlīdzību par ārzemēs pārdotajiem darbiem.

Savā daiļradē mākslinieks neaprobežojās ar vienveidību, viņš aprobēja gan reālismu, gan impresionistisko manieri, gan simbolismu, konstruktīvismu un abstrakciju, nepārtraukti meklēja ko jaunu un uzskatīja, ka apstāšanās ir līdzvērtīga atpakaļ iešanai. Lielu vietu visa radošā mūža garumā Paula Duškina daiļradē ieņēma akvareļu glezniecība. Tajos redzam gan Rīgu visdažādākajās noskaņās, gan ziedus un liriskus dabas skatus, gan Austrumu motīvus. Runājot par savu darbu akvarelistikā pats mākslinieks saka: “Tā dod spārnus. Tā dod arī maizi. Cenšos savos darbos būt maksimāli patiess. Viena no manas iekšējās patiesības sastāvdaļām ir lirisms. Jo esmu dzimis laukos un mīlu laukus. Kļūdams par pilsētnieku, esmu zināmā mērā palicis liriķis arī savos pilsētas traktējumos. Taču nemeklējiet konfliktu starp maniem liriskajiem un dramatiskajiem darbiem. Manī sadzīvo abas puses.”

Mākslinieka ceļš uz atzīšanu un popularitāti nav bijis bez ērkšķiem. Piemēram, abstrakcionisms pat vēl septiņdesmitajos gados pie mums pastāvēja gandrīz tikai kā pagrīdes māksla. Pauls Duškins meklēja jauno, tādēļ viņam nav nedz goda nosaukumu, nedz augstu titulu. Viņš bija spītīgs sava ceļa gājējs.

Avoti: