Laikam neatrast nevienu vidējās un vecākās paaudzes gulbeniešu vidū, kam svešs būtu Olgas Krievas vārds. Patiesi spilgta un neikdienišķa personība. Viss viņas mūžs un darbs veltīts dzimtajai Gulbenei un tās ļaudīm. Gulbeniete vairākās paaudzēs. Te dzimusi, augusi, skolojusies, visu mūžu strādājusi skolā un uzturējusi dzīvu teātra garu. Kādam angļu valodas skolotāja vai klases audzinātāja, citam kaimiņiene Ievugravā, režisore skolas vai kultūras nama teātra trupā, daudziem iemīļota pašdarbības aktrise – daudzu spilgtu lomu atveidotāja. Grūti iedomāties vēl kādu tik uzņēmīgu radošu personību, kas savu mūžu bez atlikuma būtu gatavs ziedot sabiedrības vajadzībām un interesēm.
Olga dzimusi 1922. gada Ziemassvētkos Vecgulbenes muižā mežkunga palīga Aleksandra Ķelles un viņa sievas Millijas ģimenē. Trīs bērnu vidū viņa ir vecākā, jaunākie ir māsa Anna un brālis Jānis. Ar siltumu Olga piemin savu vecmāmiņu, kas viņai iemācīja lasīt jeb, kā toreiz teica, boksterēt. 1931./32. mācību gadā meitene uzsāka mācības Gulbenes sešgadīgajā pamatskolā, kas tolaik atradās Sarkanajā pilī. Kad 1936. gadā Līkajā ielā atklāja jaunuzcelto sešklasīgo pamatskolu, izlaidums 1937. gada pavasarī notika jau tur.
Tā paša gada rudenī Olga iestājās Gulbenes Valsts komercskolā. Nācās izturēt konkursu. Olga ierindojās 10 labāko pulkā un tika uzņemta komercskolas 5. klasē (tai laikā zemākā pakāpe). Skola deva plašas un vispusīgas zināšanas: bez parastajiem mācību priekšmetiem bija jāapgūst komercaritmētika, visas grāmatvedības sistēmas, stenogrāfija, mašīnrakstīšana, tirdzniecības korespondence. Par zināšanām Olga īpaši pateicīga savai angļu valodas skolotājai Annai Lejiņai, kura prata ieinteresēt par šo priekšmetu. 1942. gada 27. jūnijā – izlaidums, taču sakarā ar kara laiku nācās atlikt domas par vēstures vai stomatoloģijas studijām. Vajadzēja palikt Gulbenē, kur darba dienests viņu sameklēja un nozīmēja strādāt par kontroles grāmatvedi. Darbs bija saistīts ar gaļas sagādi apkārtējos rajonos.
Pārmaiņas Olgas dzīvē atnesa 1944. gada oktobris, kad viņu uzmeklēja skolotājs Elmārs Kavacs ar lūgumu nākt strādāt par skolotāju Gulbenes nepilnajā vidusskolā. Lai gan Olgai nebija pedagoģiskās izglītības, nācās vien piekrist un visu nepieciešamo apgūt paralēli ikdienas darbam. Viegli nebija. Visapkārt skolai bumbu bedres, logiem izbirušas rūtis, telpas salmu un stiklu pilnas, jo kara laikā še tika ierīkota lazarete, bibliotēkas grāmatas izsvaidītas pa grīdu. Nebija ne malkas, ne elektrības. Tā kā Olgas pārziņā tika nodota arī skolas bibliotēka, pirmajā gadā visas svētdienas un brīvdienas pavadītas, lai sakārtotu grāmatas (7 tūkstoši eksemplāru). Ar lielu rūgtumu Olga atcerējās pavēli visas padomju garam neatbilstošās grāmatas izņemt no fonda un nodot iznīcināšanai. Šekspīra, Šillera, Skalbes un daudzu citu darbus Olga centusies paslēpt bēniņos aiz lielās sijas cerībā, ka veselais saprāts pavēles izdevējiem varētu atgriezties, taču cerēts bija velti.
Darbam nepieciešamo kvalifikāciju skolotāja ieguva neklātienes studijās Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Svešvalodu nodaļā. Tā kā nebija, kas strādā, tad par klātienes studijām nebija ko domāt. Tolaik bija pat grūti iedomāties, ka 50 gadus šī būs viņas vienīgā darbavieta, no sākuma mācot vācu, tad angļu valodu, vadot teātra dzīvi skolā, 26 gadus vadot rajona svešvalodu skolotāju metodisko apvienību, daudz enerģijas veltot sabiedriskajam darbam, organizējot dažādus pasākumus, aicinot uz tikšanos ar skolēniem rakstniekus, dzejniekus un citus kultūras jomas darbiniekus. Savās atmiņās Olga apgalvo, ka vēlējusies, lai viņas audzēkņi aizietu tālāk ar labām zināšanām, bagātu jūtu pasauli un prasmi patstāvīgi strādāt. Skolēnos augstu vērtējusi zinātkāri, vēlēšanos apgūt plašākas zināšanas, nekā dots mācību grāmatā. Darbs prasīja tam atdot sevi visu. Rezultāti neizpalika. Par to liecina fakts, ka
ap trīs desmiti audzēkņu viņas mācīto priekšmetu izvēlējušies par savējās profesijas pamatu. Arī pēc aiziešanas pensijā daudzi gulbenieši griezās pie skolotājas ar lūgumu palīdzēt uzlabot angļu valodas prasmes. Atteikts parasti netika. Skolotājas viesmīlību un atsaucību būt par tulku novērtēja arī Fricis Flūgs no Zīgenas Vācijā, kurš vairākus gadus turpināja savas kundzes Zigrīdas Flūgas aizsākto humānās palīdzības sūtīšanu mūsu rajonam.
Strādājot skolā, aizsākās skolotājas mūža mīlestība pret teātri. Kā pati atceras, tad izrāžu skaits, pie kurām bijusi līdzdalīga visa mūža garumā, sniedzas pāri simtam. Pamatiemaņas šai darbā devuši dramatiskie kursi divu vasaru garumā pie Dailes teātra aktrises Almas Ābeles, grimēšanas mākslu pasniedzis šī paša teātra aktieris Miervaldis Ozoliņš.
Ar īpašu lepnumu Olga atceras četrdesmito gadu nogali, kad skolā ir pat divi drāmas kolektīvi: viens skolēnu, otrs – skolotāju. Tas ir laiks, kad ar izrādes radīšanas prieks pārņem daudzus, bet tādiem kā Antrai Liedskalniņai, Harijam Gerhardam, Robertam Ligeram skatuves aicinājums kļūst par pamatu mūža profesijai. Kas tik skolā netiek iestudēts: M.Aligeres luga “Pasaka par patiesību” ar Antru Liedskalniņu Zojas lomā, Brigaderes “Princese Gundega un karalis Brusubārda” un “Sprīdītis”, Viļa Lāča “Zītaru dzimta”, “Kristaps Kaugurs” un “Zvejnieka dēls”, Andreja Upīša “Homo sapiens” un daudzas, daudzas citas. Līdz 1964. gadam, kad tiek uzcelts pilsētas kultūras nams, skola pilda galvenā kultūras centra funkciju, un skolotāja Krieva ir vai visu šo kultūras norišu centrā. 1. vietu republikāniskajā skatē Olgas vadītais skolēnu drāmas kolektīvs ieguva ar Paula Putniņa lugu “Es savos zābakos” 1986. gadā.
Mūža garumā spēlēts tiek pie dažādiem režisoriem: M. Kavaces, V.Pupona, R.Ligera, I.Jaunzema. Spilgti un atmiņā paliekoši ir Tautas teātra laikā pie Pētera Sūča radītie skatuves tēli: krustmāte Anna-Marī P. Putniņa lugā “Kā dalīt zelta dievieti”, Horsta madāma Blaumaņa “Ugunī”, Roza Aleksandrovna A.Gaļina drāmā “Retro”, Marta H.Gulbja “Albertā” u.c. Kad astoņdesmito gadu vidū režisors Pēteris Sūcis aiziet strādāt uz Valmieras teātri, Olga atkal uz laiku kļūst par Gulbenes Tautas teātra režisori un iestudē vairākas lugas: A. Ostrovska “Bez vainas vainīgos”, D.Psafasa “Vajadzīgo meli”, E. Grāmatnieces “Jaunsaimnieka līgavu” un par godu savai 50 gadu skatuves darba jubilejai L. Stumbres “Rozi” 1994. gadā. Režisore Olga atzīst – viņu gandarī apziņa, ka centusies dot iespēju citiem izteikt sevi radoši, piepildīt brīvo laiku un bagātināt dvēseli. Mūža nogalē Olga atzina, ka teātris ir skaistākais, kas viņas dzīvē bijis.
Avoti:
- Olga Krieva: [novadpētniecības mape: par Olgu Krievu] / sakārtojusi Gulbenes novada bibliotēka. - Gulbene : Gulbenes novada bibliotēka