(08.02.1927 – 08.12.2013)
att

Lai gan skolotājas Līvijas Liepas dzimtas saknes ieaugušas Dzelzavas pusē, bez pārspīlējuma var apgalvot, ka viņas mūžs veltīts Gulbenei un mūsu novadam, kopš 1958.gada viss bez atlikuma. Veltīts visām trim paaudzēm.

Gulbenes apkaimes ļaudīm viņa vienmēr bijusi skolotāja Liepa. Un šis vārds tika izrunāts ar dziļu cieņu. Jaunajai paaudzei – bioloģijas skolotāja, lai gan mācījusi arī citus priekšmetus. Mācījusi cienīt darbu, apgūt saskarsmes kultūras pamatiemaņas. Audzēkņos centusies ieaudzināt paradumu turēt godā Latviju un savu latviskumu. Ne vārdos, bet darbos, pētot kultūras un vēstures objektus, izzinot Emzes un Spārītes ainavu parka koku sugu un augu daudzveidību, ar mugursomu plecos kājām izstaigājot visu Gulbenes rajonu un Latviju. Rezultātā tapis ceļvedis pa Gulbenes pilsētu (1976) un grāmata “Retie augi un dzīvnieki” (1980) Latvijas Bioloģijas zinātniski pētnieciskā institūta izdevumā.

Kvalitātes zīmogu pedagoģiskajam darbam likuši paši audzēkņi savās atsauksmēs, ko varam lasīt skolotājas personīgajā arhīvā Gulbenes novada bibliotēkas Novadpētniecības lasītavā: pratusi interesanti stāstīt, saprotami izskaidrot pašus sarežģītākos jēdzienus, bijusi saprotoša, smalkjūtīga, atsaucīga un taisnīga, nekad nav pacēlusi balsi, nav pratusi dusmoties.

Var tikai brīnīties, kā paralēli skolotājas, audzinātājas, dabaszinību metodiskās apvienības vadītājas, arodbiedrības priekšsēdētājas pienākumiem un visam citam iepriekšminētajam vēl atlika laiks ģimenei un ne vienam vien vaļaspriekam. Līvija ilgus gadus darbojās lietišķās mākslas studijā “Sagša”. Ar saviem audumiem un adījumiem piedalījusies daudzās izstādēs, arī personālajās. Līvijai padevās salikt krāsas rakstā, citā par citu skaistākā. 1979.gadā  viņai tika piešķirts daiļamata meistares nosaukums.  Un vēl Līvijai patika dziedāt. Ne tikai sev, bet arī citiem par prieku. Tas tika darīts gan iesaistoties dažādās vokālajās grupās, gan korī “Atbalss”.

No 1994. līdz 1996.gadam Līvija Liepa tika ievēlēta par Gulbenes pilsētas domes deputāti. Par savu tā laika iniciatīvu viņa izsakās šādi: “Radās ideja veidot pensionāru organizāciju, ko vadīju 12 gadus (1994 – 2006). Sapratu, ka šiem cilvēkiem nepieciešams justies vajadzīgiem un izrauties no savas ikdienas. Palīdzēju viņiem pārvarēt to laika posmu, kad cilvēks aiziet no aktīvā darba un jūtas nevajadzīgs. Bieži braukājām ekskursijās, mācījāmies sanāksmēs un semināros, adījām zeķes jaunkareivjiem un dažādus apģērba gabalus daudzbērnu ģimeņu atvasītēm. Man lielākais gandarījums ir tad, ja esmu kādam palīdzējusi.”

Viņas aktivitāte, rūpējoties par pensionāriem, tika pamanīta un novērtēta, ieceļot par Latvijas Pensionāru federācijas valdes locekli un Vidzemes reģiona pensionāru apvienības priekšsēdētāju.

Par nesavtīgu brīvprātīgo darbu sabiedrības labā Līvija Liepa 1998.gadā tika apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeņa sudraba Goda zīmi.

Pārfrāzējot kādas skolnieces pateicības vārdos rakstīto, gribas aicināt: “Pārņemsim arī mēs daļiņu siltuma, smaida, zinību un labestības no savas “puķu” skolotājas!“

Avoti:

  • Foto: No personiskā albuma
  • Odumiņa, Diāna.  Dvēseles kultūras cilvēki. Dzirkstele. 2016, 20.maijs, 4.-5.lpp.
  • llgaža, Malda.  Pirmo iegādājās balto akāciju. Dzirkstele. - 22.jūlijs (2000), 8.lpp.
  • Līvija Liepa :(1927 - 2013) skolotāja, sabiedriska darbiniece : nekrologs. Dzirkstele.2013, 12.decembris, 7.lpp.