«Es dziedāšu par tevi, Gulbene!
Lai ogles, gadu pelnos ilgi krātās,
Man tavās ievu gravās uzliesmo.»
(A.Pētersons)
Aleksandrs Pētersons – sporta pedagogs, sportists, dziedātājs, savas tēvu zemes patriots, 5. un 6. Saeimas deputāts, Tēvzemes Daugavas Vanagu biedrības biedrs, Okupācijas terora upuru atbalsta domes un Pasaules latviešu kultūras centra loceklis, sabiedriskais darbinieks. Cilvēks ar sarežģītu likteni, kurš vienpadsmit savas jaunības un spēka gadus atdevis Gulbenei un gulbeniešiem.
Visam Aleksandra Pētersona mūžam cauri ir skanējusi dziesma. Pats viņš uzskatīja, ka visi talanti un dotības, kas ienāk ikviena cilvēka dvēselē, ir mantojums, kas saņemts no senčiem, no dzimtas celma. Tā tas noticis arī ar viņu. Tēva māsa dziedājusi slavenajā Lazdonas korī, vecāki bijuši draugos ar dziesmu un arī viņam jau četru gadu vecumā nopirkta mazā pikolo flautiņa, uz kuras mācījies spēlēt savas pirmās tautasdziesmas. Mācoties Rēzeknes 2. pamatskolā, bez mūzikas mīļākie priekšmeti bijuši ģeogrāfija, fiziskā audzināšana un vēsture. Pēc pamatskolas beigšanas 1940. gadā iestājies jaundibinātajā Rēzeknes valsts skolotāju institūtā. Šai nolūkā nācies apgūt vijoles spēli, jo tā bijusi prasība ikvienam topošajam pedagogam – prast spēlēt klavieres vai vijoli (tolaik ne katrā skolā bijušas klavieres).
Pēc trešā kursa Aleksandrs brīvprātīgi iestājās leģionā. Tolaik viņam bija tikai 16 gadu. Paša pamatojums šim lēmumam – nespējis palikt vienaldzīgs pret savas tautas likteni. Kā pats apgalvo, tad jau pamatskolas gados, kas sakrituši ar Latvijas atdzimšanas laiku, nacionāli patriotiskā audzināšana bijusi nopietna. “Kad pabeidzu pamatskolu, man viss bija skaidrs – kas es esmu, kāda ir manas tautas vēsture, kādi ir katra valsts pilsoņa pienākumi.” Viņš bija pieredzējis Padomju Savienības okupāciju, tās nesto postu, genocīdu pret savu tautu un bija pārliecināts, ka vecāku un vecvecāku sapnim par brīvību pagalvī likta 1918. gada novembrī neatkarību ieguvusī Latvija. Viņam tā bija politiska izšķiršanās.
“1943. gada maijā nodziedāju “Paliec sveiks, mans mazais draugs” un Vasarsvētkos biju Volhovā. Izbridu Volhovas purvus, tiku ievainots, apārstēts Rīgā, tad atkal – fronte. Kad man palika septiņpadsmit gadu, biju diezgan pieredzējis cīnītājs. Atkāpšanās kaujās ievainoja, kritu gūstā, tad lēģeri un filtrācija. Izturēt palīdzēja doma par Latviju un arī ticība. Lūgšanas cilvēkam palīdz pat visneiedomājamākajās situācijās. Arī dzīvei ļoti jātic – tas dod spēku. Toreiz lēģerī domāju – kaut tikai es tiktu dzimtenē. Kaut pie ūdens un maizes doniņas, bet – mājās. Man laimējās, 1946. gadā riskēju un atbēgu mājās. Apmetos Praulienā, tēvatēva mājās. Dzīvoju klusi, mierīgi, iztaisīju slēptuvi, mežā ierīkoju bunkuru. Skatījos, kas būs. Strādāju mežā par krāvēju. “
Sportā Aleksandru ievilka sastapšanās ar izcilo madonieti Oto Grigalku, apriņķa sporta dzīves vadītāju. Pēc viņa parauga un ieteikuma sācis trenēties, guvis panākumus, iestājies Fizkultūras institūtā (nekur citur viņu kā bijušo leģionāru neuzņēma), 1948. gadā ticis pat Latvijas vieglatlētu izlasē. Bet tad nākusi čekas ofensīva un Aleksandrs kopā ar vēl kādiem desmit studentiem no ceturtā kursa izslēgts. Vajadzējis atgriezties meža darbos, taču treniņus nav pārtraucis un 1953. gadā izcīnījis Latvijas čempiona titulu desmitcīņā. Panākumi piesaistījuši preses uzmanību. Gribējies strādāt skolā. Madonas un Cesvaines Izglītības nodaļa viņa vēlmi noraidīja. Gulbenieši iedeva darbu Stāmerienā. Vēlāk Aleksandrs pārgāja uz Gulbenes vidusskolu, strādāja sporta skolā par treneri, izveidoja rajona izlasi, kā arī aktīvi iesaistījās pilsētas sabiedriskajā dzīvē: spēlēja teātri, dziedāja dubultkvartetā, piedalījās šaha čempionātos un vieglatlētikas sacensībās. Gulbenē sastapa savu mūža mīlestību dakteri Līviju un apprecējās. Gulbenē piedzima abi puikas: Aivars, šobrīd profesors Rīgas Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcā, un Ingus, kuru visi pazīstam kā slavenu operas solistu. Vērtējot savus pedagoģiskos nopelnus, Aleksandrs saka tā: “Es uzskatu, tas ir viens no galvenajiem, nozīmīgākajiem maniem veikumiem dzīvē, runāt es daudz nevarēju, bet ar savu piemēru, fizisko un morālo stāju esmu daudzus jauniešus spējis atturēt no tā vilinošā viegluma, kas jaunībā virmo apkārt.”
1964. gadā ģimene pārcēlās uz Saulkrastiem, jo Līvijai tika piedāvāts terapijas nodaļas vadītājas darbs, bet Aleksandrs turpināja savu trenera un sporta pedagoga darbu Saulkrastu vidusskolā. Te kopīgiem spēkiem tika celta ģimenes māja, audzināti un sportā rūdīti bērni, vēlāk arī mazbērni. Viņam vienmēr likās svarīgi savā ģimenē kopt garīgumu.
Atmodas laikā Aleksandrs strādāja Murjāņu sporta internātskolā, tur bija viens no Latvijas Tautas frontes dibinātājiem un vadītājiem, vēlāk Saulkrastos piedalījās LNNK nodaļas izveidošanā un tā pamazām iesaistījās politikā. Tai pat laikā Aleksandrs atkal sāka pievērsties savam jaunības dienu sapnim par mūziku. Viņš ne tikai dziedāja kvartetā, bet, jūtot publikas atsaucību, daudzām dziesmām gan pats rakstīja vārdus, gan komponēja mūziku. Kad klausītāju priekšā iznāca “Sirmie no Gulaga” (viņu vidū arī Aleksandrs Pētersons), katra uzstāšanās līdzinājās vēstures stundai. Viņi dziedāja savas jaunības dziesmas, un daudzi pirmoreiz tā pa īstam saprata, kas tie tādi leģionāri un kādi bijuši viņu liktensceļi.
1993. gadā Aleksandrs Pētersons piekrita balotēties 5. Saeimas vēlēšanās no apvienības “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” saraksta. Tā bija pirmā Latvijas Saeima kopš 1934. gada, kad darbu beidza 4. Saeima. Tika ievēlēts ne tikai piektajā, bet arī sestajā Saeimā. Viņam par visu svarīgāk šķita rūpēties, lai neizzustu latviešu tauta, mūsu kultūra un valoda, lai ļaudis nepazaudētu nacionālo garu. “Mēs tomēr esam savā zemē, virs mums ir mūsu Latvijas debesis. To nedrīkst aizmirst.”
Avoti:
- Brikere I. Romantiskais daudzcīņnieks. “Zeme”, 01.10.1996
- Brežģis J. Aleksandrs Pētersons, daudzcīņnieks. “Sports”, 16.10.1993
- Kārkliņa I. Un svētība nāk līdzi. “Sieviete”, 1999. Nr.1