Turpinot aizsākto rakstu sēriju, uz jautājumiem aicinājām atbildēt vienu no Gulbenes televīzijas dibinātājiem, operatoru, skolotāju, mūziķi Guntaru Eniku. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm, šoreiz atbildes uz jautājumiem netika sniegtas rakstiski – mēs runājām!
Pie sava vārda es tiku .. vecāki miruši – nav, kam paprasīt vairs.. bērnībā neinteresējos, kāpēc tāds vārds. Bet dzimšanas apliecībā ir rakstīts Guntārs, ar garo Ā. Tā mani visi vecie radinieki saukuši. Pats sevi tā nesaucu, nevienam neesmu teicis, ka esmu Guntārs. Visos jaunajos dokumentos ir Guntars.
Ēdiens, kas man aizvien saistās ar bērnību .. ir kotletes – mamma taisīja kotletes. Es malu gaļu ar rokas maļamo. Tagad turpinām – vairs nemaļam ar rokas griežamo gaļas mašīnu.
Bērnībā es lasīju .. daudz. Bet kādu mīļāko grāmatu nosaukt? Atceros vienīgi, ka daudz lasīju – patika “80 dienās apkārt zemeslodei”. Bija grāmatas, ko pārlasīju vairākas reizes.
No bērnu dienu nerātnībām atceros .. tas bija kādā 6. – 7. klasē, kad es iedevu klasesbiedriem sērkociņus – mēs tā kā taisījāmies iet pīpēt, īsti neatceros. Taču man pašam nebija laika, es aizgāju uz Mūzikas skolu. Viņi aizgāja uz gateri un – naktī pamostamies, redzu caur logu, dzirdu, kā sprakšķ šīferis – tas gateris deg! Tā ir vieta, kur bija Gulbenes autoserviss. Pateicoties maniem sērkociņiem, šajā vietā nodega gateris un, šķiet, vilnas apmaiņas punkts, un pēc tam tur uzcēla autoservisu! Tāda tuvākajā apkārtnē nebija – būtībā ar tiem sērkociņiem to vietu notīrījām.
Skolas laikā .. nesen atradu klases audzinātāja Georgija Šabaļina rakstīto raksturojumu par mani – tur bija rakstīts, ka esot mērķtiecīgs. Arī runāju pretī klases audzinātājam. Tolaik trešdienās no rīta bija politinformācija. Viņš stāsta, ka Čīles komunistiskās partijas ģenerālsekretārs Luiss Korvalans ir atbrīvots no gūsta pasaules progresīvās cilvēces spiediena rezultātā – oficiālā versija. Es pieceļos – nu, ko jūs stāstāt, skolotāj! Viņu atbrīvoja tāpēc, ka samainīja pret padomju režīma kritiķi Ļevu Bukovski! Šabaļins saka – ja tu esi tik gudrs, turpmāk tu vadīsi politinformācijas! Tā arī bija – man bija jāstāsta aktuālākās norises.
Lielākais dzimšanas dienas pārsteigums man bija .. 50 gadu jubilejā, kad čaļi savācās, tāds kā vīru koris, uzdziedāja man pāris dziesmiņas. Tie, kas Kantes krogā svinējām – tā forši uzdziedājām kopā – pārsteigums bija sev un klātesošajiem!
Atceroties Gulbenes Mūzikas skolu .. tēvs izlaiduma ballē dejoja ar solfedžo skolotāju Dzintru Lipsbergu. Viņš cerēja, ka es iešu tālāk “pa mūzikas līniju”. Mūzikas skolu beidzu ar trijniekiem. Dejas laikā tēvs jautā tai skolotājai, vai es varu kaut ko turpināt. – Var turpināt! Bet nekā tur no viņa nav, nekas nesanāks. Es tikai Mūzikas vidusskolā kādā 2., 3. kursā atvēros. Līdz tam biju galīga mūzikas pelēcība. Kad atvēros, viss bija pilnīgi pretēji – konservatorijā stājoties, man solfedžo (teorētiskais mūzikas priekšmets) bija piecinieks.
Pie leģionāru dziesmām nonācu .. bija Gulbenē tāds ierakstu kolekcionārs Spulis, pie kura tēvs gāja pirkt ierakstus – “Čikāgas Piecīšus”, Ilmāru Dzeni. Visa bērnība līdz 8. klasei pagāja, klausoties tos lentu ierakstus. Tas viss veidoja dziesmu repertuāru, kad dibinājām “Senčus” – Ilmārs Dzenis un “Čikāgas Piecīši” leģionāru dziesmas nedziedāja, bet mēs kaut kā pie tā nonācām, sāku tās meklēt – braucām pa novadu (tolaik rajonu), caur avīzi aicinājām cilvēkus atsaukties. Braucām, pierakstījām. Leģionāru dziesmas nav apkopotas. Daudz arī deva dienests, karavīru ansamblis “Zvaigznīte”, kopā ar Aigaru Graubu, Uģi Prauliņu – un, kas “Ducelē” divi puiši – Arnis Veisbārdis un Andris Alviķis. Pēc armijas divas blices uztaisīju – Stāķos un Gulbenē. Pēc tam izveidojās kapella, nāca Atmodas laiks, un kapella “Senči” bija pirmie Latvijā, kas Latvijas televīzijā raidījumā “Labvakar!” dziedāja leģionāru dziesmas. Vijārs Griķis (ģitārists “Senčos”) strādāja ugunsdzēsējos, kad bija nakts maiņas, mēs vakaros tur gājām un griezām lentas, pierakstījām vārdus – kā savādāk pierakstīsi?! Viens kruķī maģi, otrs raksta vārdus. Tā mēs ar viņu divatā sākām veidot to repertuāru.
Doma par televīziju .. nebija manējā. Ja nebūtu Māra Sliedes un Mārtiņa Kokara – viņi bija tie dzinēji, jo zināja, ka man interesē filmēšana. Man pašam kameras nebija, bet biju jau kādos pasākumos pabijis ar videokameru rokās. Un viņi saka – Gunča, taisi! Tālāk es veidoju ar Imantu Riņķi, un sieva daudz palīdzēja.
Atceroties pirmā materiāla montāžu .. pirmais raidījums bija 1993. gada 19. novembrī. 18. novembra notikumi – pieņemšanas, koncerti – vēlu vakarā, ap desmitiem, beidzās, tad mēs sākām montēt to pirmo raidījumu, lai 19. novembrī varētu palaist. Tā nu mēs līdz trijiem naktī montējām. Imants Riņķis, Māris Sliede un es.
Filmējot sižetus, bieži bijis tā, kad kameru liki malā un meties palīgā – ugunsgrēkus filmējot vai mediķiem smagās avārijās – nevarēji tur nelikties ne zinis, kad mediķis saka – panāc šurp, padod džemperi! Vienkārši sirdsapziņa neļauj skraidīt ar kameru foršākos kadrus ķert.
Visvairāk mani iedvesmo .. laba mūzika – laba kora dziesma. Pats šad tad dziedu, kad ir laiks, kad var izbraukāt, Rīgā, vīru korī “Dziedonis” pie Kokaru Ulda. Bija patīkami pagājušajos Dziesmu svētkos – kad tu stāvi korī 3. rindā, un 1. rindā stāv tavs dēls – un dziesmu karos vinnējām. Sajūta kolosāla! Kad esi spēcīgākajā Latvijas vīru korī kopā ar dēlu.
Kabatā man vienmēr ir .. mobilais telefons. Es joprojām neesmu izaudzis līdz lielākam telefonam! Tas ir podziņtelefons. Man pat bija lielāks, bet nomainīju atpakaļ uz mazāku, lai labāk der kabatā – ir ērts, nekrīt ārā.
Gulbenes novada iedzīvotājiem es novēlu .. mazāk čīkstēt! Mums ir brīvība, mums ir miers Latvijā – ne visiem tas ir dots. Un neskaust – apskaužam ar prieku, ka viņam tas ir. Es priecājos, ja kādam kaut kas sanāk. Es priecājos – pabraucu pa pilsētu, tā tiek sakopta, man ir 20 minūšu video, kāda bija pilsēta 25 gadus atpakaļ. Sakopjam savu vidi, nečīkstam un priecājamies par to, ka ir sakopts.
Liels paldies par atbildēm un saistošo stāstījumu! Lai izdodas iecerētais! Sirsnīgi sveicieni dzimšanas dienā!
Foto: Darbs TV. Guntars Eniks darba procesā ap 2005. gadu. Fotogrāfija no personīgā arhīva