Publicēts: 08.11.2022.
(13.10.1871 – 25.06.1911)
att

Laiku lokos daudz slavētais un peltais dzejnieks un prozaiķis Jānis Poruks kā jaunromantisma pārstāvis un savrupa ceļa gājējs iemantojis paliekošu vietu gan latviešu literatūrā, gan sava dzimtā pagasta Druvienas ļaužu sirdīs. Viņa daļēji autobiogrāfiskais garstāsts “Pērļu zvejnieks” iegūlis Kultūras kanona garīgo vērtību apcirkņos, rosinot ikvienu lasītāju domāt par pašreizējā laikmeta saturu un vērtībām. Bet druvēnieši pamatoti Poruku Jāni var saukt par savējo, par sava pagasta vēsturiskās atmiņas glabātāju, jo lielum lielais vairums konkrētā dzīves materiāla un prototipu tēliem rasts tieši Druvienas apkaimē un ļaudīs.

Jāņa Poruka dzimtā saules ligzda ir Druvienas “Prēdeļu” mājas, vieta, kur izbaudīti desmit laimīgās un bezrūpīgās bērnības gadi. Kupla ir “Prēdeļu” saime, to pabarot nenākas viegli, kaut arī tēvs iecelts par tiesasvīru un vēlāk – par pagasta vecāko. Sešu bērnu pulkā Jānis ir vecākais, vērīgs, zinātkārs, apveltīts ar bagātīgu iztēli, ļoti smalks un jūtīgs zēns. Un visa dzīve “Prēdeļos” tiek saskaņota ar kristīgās ticības postulātiem, jo Poruki pieder pie brāļu draudzes. Tas viss kopumā atstājis lielu iespaidu uz  jaunā cilvēka pasaules redzējumu.

Sākoties skolas gaitām Druvienas pagastskolā (1881 – 1885) un Liezēres draudzes skolā (1885 – 1887), nākas iepazīties ar skarbo dzīves īstenību, ar Buņģa un Cibiņa pasauli, sajust savu bezspēcību kā Silenieku Jānim – atjaunotās Romas Cēzaram barbaru pārspēka priekšā. Liezērē uzplaukst interese par literatūru. Pēc skolas beigšanas gadu nākas pavadīt mājās, jo ģimenes ienākumi nav tik lieli, lai dēlu varētu sūtīt pilsētas skolās. Pēc gada izdodas iestāties Cēsu pilsētas skolas abitūrijas klasē, to sekmīgi beigt un doties uz Rīgu, lai sagatavotos iestājai Politehniskajā institūtā. Tas prasa trīs mācību gadus (1889 – 1892) un no vecākiem – lielu uzupurēšanos.

Laimīgas sagadīšanās dēļ Poruku pamanījis Politehniskā institūta docents, kas nodarbojas ar mecenātismu, H.Vestermanis. Poruku Jānim tas nozīmē gandrīz to pašu, kā izvilkt pilno laimesta lozi. Viņam kļūst iespējams apģērbties pēc pilsētnieku modes, iekļūt “labāko” vācu aprindu namos un 1893.gadā doties uz Vāciju, lai kļūtu par Drēzdenes konservatorijas studentu, tiesa, tikai uz trim semestriem, jo pēc tam finansiālais atbalsts tiek pārtraukts un jauneklim nākas atgriezties Latvijā. Poruks izvēlas studēt mūziku, un Eiropas mēroga mākslas dzīve viņam sagādā neaizmirstamu estētisku baudījumu.  Drēzdenes mākslas galerija, operas, teātra izrāžu un slavenu mūziķu koncertu apmeklējumi, iepazīšanās ar F.Nīčes filozofisko ievirzi, tikšanās ar domu biedriem “Neatzīto mākslinieku” pulciņā – tas viss ļauj Eiropas garam piepildīt topošo personību un veidot pašam savu uzskatu platformu. Viņš ir viens no pirmajiem latviešu intelektuāļiem, kam izdevies izglītoties ārzemēs un kļūt par vēl neiestaigāta ceļa gājēju savā literārajā jaunradē.

Pēc atgriešanās Latvijā strādājis laikrakstā “Mājas Viesis” un žurnālā “Mājas Viesa Mēnešraksts”. Visi mēģinājumi strādāt ierēdņa darbu beigušies nesekmīgi. Tāpat nekas nav sanācis no centieniem studēt ķīmiju un vēlāk komerczinības Rīgas Politehniskajā institūtā. Taču literārajā jomā viņš atstājis virkni dzejoļu un 150 īsprozas darbu, kā arī gandrīz autobiogrāfisko garo stāstu “Pērļu zvejnieks,” kas tiek uzskatīts par pirmo romantisma manifestu latviešu literatūrā un vēl šobrīd lasītāju saista ar galvenā varoņa savas patības meklējumiem, kas tolaik latviešu literatūrā bija jauna parādība. Kas es esmu šai pasaulē? Atbildi uz šo jautājumu visu savu apzināto negarā mūža daļu meklēja arī pats dzejnieks.

Poruks ir un paliks mūsu lirikas klasikā nerimstošs patiesības un jaunu atziņu meklētājs, ētiskās pilnības alcējs par spīti “pasaules sāpēm”, bet viņa piemiņu mūsu novads glabā 1966.gadā Druvienas vecajā pagastskolā iekārtotajā Jāņa Poruka muzejā.

Avoti: