Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme”, saka no Tirzas pagasta nākusī dzejniece Tirzmaliete, un tautas sirds viņas balsi ir sadzirdējusi.
Savu vārdu un slavu viņa būtībā saglabājusi ar vienu vienīgu dzejoli. “Šajā dziesmā nav nekā izfantazēta, pārspilgtināta vai sveša. Tā ir mīļi vienkārša un sirsnīga kā Latvijas daba, kā strīpaina pašausta sega pār šauru koka gultiņu, kā seno lauku ļaužu rakstura zīmogs – mūžīgā gaitās iešana, sākot no ganu rītiem ar kailām kājām saltas rasas kuplajās smilgās, ar tēva darba soli liepu lūku apavā un beidzot ar mātes rūpēs nomīdīto teku un īso atelpas brīdi, kad, Dievu pielūgdama, bija baznīcā. Bez apvāršņu plašuma, bet dziļi tautā un ar to mierinošo apziņu, ka pat pēc nāves paliks tepat vien dzimtenē un kopā ar tik pierasto dzīvīti – te, klusā priedulāja pakrēslā. Sērīga, bet bez žēlošanās, bez pārmetumiem.” Tik silti Tirzmalietes nu jau folklorizējušos dzejoli raksturo dzejniece Lija Brīdaka.
Zīmīgais pseidonīms norāda uz dzejnieces saikni ar Tirzu. Tirzas pagasta skola ir viņas dzimtā vieta. Te vairāk kā 50 mūža gadus par skolotāju nostrādājis viņas tēvs. Skolotāja atalgojums tolaik ir ļoti niecīgs, tas nedod iespēju pat savus bērnus izskolot. Tādēļ arī Minna tikai vienu ziemu pie tēva skolā mācījusies, visu pārējo apguvusi pašmācības ceļā. Ģimenē valdījusi saticība, garīgums un savstarpēja cieņa. Par trūcīgo ikdienu, kuru vada rakstniece un kurā top pašas sacerējumi, Tirzmaliete stāsta autobiogrāfijā “Senu dienu atbalss” (1923). Lai sagādātu sev iztiku, Tirzmaliete jau bērnībā pelnījusies, iedama pie kaimiņu saimniekiem lauku darbos, šūdama un rokdarbus strādādama. Vēlāk palīdzējusi tēvam skolā un mācījusi kaimiņu bērniem lasīt.
Sākt rakstīt dzejnieci rosināja gan tēva literārā darbība, gan māsas aizsāktais tautasdziesmu vākšanas darbs, gan klusībā klausītās tēva sarunas ar Jāni Poruku, tēva bijušo skolnieku Andrievu Niedru, teoloģijas studentu Voldemāru Maldoni u.c. Viņai piemita retā spēja iejusties citos cilvēkos, viņu priekus un sāpes uzņemt kā savējās. Apkārtējās dzīves vērojumi devuši materiālu ap 100 stāstiem, dažām lugām un daudziem dzejoļiem. Stāstu autore simpatizē aizgājušajam patriarhālajam laikmetam, skumst par pieviltiem ideāliem un nevainīgiem cietējiem. Līdzīgi motīvi sastopami arī viņas dzejoļos, kas sakopoti krājumā “Aizmirsta sirds” (1927).
Ģimenes ilgotais sapnis bija iegūt pašiem savu mājiņu un nedaudz zemes, lai kaut cik izkļūtu no trūkuma. Tas īstenojies 1912.gadā, kad tēvam tiek piešķirta krietna pensija par garajiem skolā nostrādātajiem gadiem. Viņi nopirkuši mājiņu ar dārzu Lejasciemā, kur rakstniece aizvadījusi trīsdesmit savas dzīves gadus. Lejasciemā viņa bija kultūras dzīves centrā – līdztekus skolotājas darbam rakstīja lugas un pati tās arī iestudēja, vadīja kori. Savā autobiogrāfijā par šo laiku dzejniece izsakās tā: “Paldies Dievam, esam iztikuši. Tā kā ar rakstniecību līdz šim neko daudz neesmu nopelnījusi, tad rakstniecībai, kā arvienu, jāatstāj tikai vaļas brītiņi. Jākopj vasaru dārziņš, lai izaug saknes un kartupeļi. Jābaro govs un sivēns, un, lai nopelnītu govij barību, tad mācu arī bērnus, iesācējus klavieres spēlēt”.
Tirzmaliete – tas ir tāds savrups talants. Viņas dzīve nav ritējusi visas sabiedrības uzmanības centrā, bet, nevaicādama sava labuma, viņa visu mūžu ir darījusi to, uz ko mudinājusi viņas sirds un godaprāts.
Pateicoties Normunda Treija pētnieciskajam darbam un Gulbenes novada domes atbalstam, šobrīd lasītājiem pieejama jau liela daļa agrāk grāmatās nepublicēto Tirzmalietes darbu un publicistisko rakstu.
Avoti:
- Tirzmaliete : [novadpētniecības mape : par dzejnieci] / sakārtojusi Gulbenes novada bibliotēka. - Gulbene : Gulbenes novada bibliotēka
- Tirzmaliete Par tevi, tēvu zeme,Liesma, 1992
- Treijs, Normunds Tirzmaliete. Bez saulītes. Rīga : NT2015, 2020.
- Treijs, Normunds Tirzmaliete. Stāsti un dzejoļi par bērniem. Rīga : NT2015, 2019
- Treijs, Normunds Tirzmaliete. Daiļrades epizode ar pseidonīmiem Andra un Margota. Rīga : NT2015, [2018]